 (www.feini.lv) |
| liu : jūra, saule horizonts - stāsts par Dauku |
| reiz senos laikos dzīvoja jauna meitenīte, precīzāk - gandrīz sieviete, vārdā Dauka. viņa centās pārkāpt visus iespējamos likumus, tai skaitā arī gravitācijas un dzīvības un nāves likumu. tāpēc viņu iesauca par unni. viņa mīlēja ūdeni, pat varētu teikt - dievināja to - gan aukstu, ledainu, gan siltu, bet karstu gan ne, jo viņas pašas asinis bij’ aukstas un sirds tāpat, bet acis redzēja un acis izjuta, prāts apmānīja ķermeni. citus šis skatiens spēja sastindzināt un sasaldēt, bet citos iedegt kaisles liesmu, tik nežēlīgi karstu, ka pat saule nobāl viņas spēka priekšā. tomēr viņu šī spēja tikai nogurdināja un sāpināja. sāpes bij’ jāapslāpē, tāpēc viņa devās jūrā, kas tik līdzīga viņai pašai - brīžiem silta, brīžiem auksta un nežēlīga, mierīga un reizēm traka, tomēr vienmēr tā ir skaista un tik iederīga šajā pasaulē, tā savieno sirdis, tā apklusina prātus, tāda jau ir tā daba. jau agrāk Dauka bij’ devusies jūrā, visbiežāk viļņainā, tādā, kad var izjust dabas dusmas, jo tādas pašas plūst viņas sirdī, tādā, kas gāž no kājām nost, un reizēm ir tik patīkami ļauties vilnim, ļaut, lai dzīves straume tevi nes - pat, ja nezinu kur. un pašai nekas nav jādara. atliek tikai nopūsties, ja tevi aiznes pārāk tālu jūrā vai iemet krasta smiltīs, un nedaudz pačīkstēt. tā ir visvieglāk, bet tas NEKO nemaina. tātad - Dauka devās jūrā, šoreiz mierīgā, tādā, kas spētu apslāpēt viņas emocijas. viņa ļāvās sapnim, kaut tikai uz īsu brīdi, tik gaistošā kā pati dzīvība, tik vieglā, maigā, netveramā. tomēr šoreiz viņa nevēlējās pārdzīvot šķiršanās sāpes, un lēmums bij’ liktenīgs. saules gaisma lija pār zilzaļo klajumu, kurā peldēja Dauka, maigi, liegām kustībām, lēnām, jo nav vairs kur steigties, VISS ir izlemts. viņa devās pretī saulei, pretī horizontam, kas viņu vilināja, tuvāk sirdij, tuvāk zemes dvēs’lei. viņa vairs nedzirdēja ne smieklus, ne asaras, tas šķita nesvarīgi, viss saplūda, un redzams bij’ tikai plašums, bezgalīgs plašums. tad jau redzēs - vai dzīve arī ir bezgalīga... "mūžīgā dzīvība", mūžīgā svētlaime, to viņa paturēs sirdī. un atmiņas... tās nav tik vērtīgas, to ir daudz par maz. varbūt nevajag darīt muļķības? tā māte kādreiz bij’ teikusi. ai, man vienalga! es to vēlos! vēlos saplūst ar dabu, saplūst ar Dievu un būt daļa no šī skaistuma. pārvērtīšos par jūras putām, nebūšu vairs mazā Nāriņa, ne princese, ne jūras karaliene, esmu tikai muļķa Dauka! enerģijas krājumi beidzās, acis uztvēra pēdējo rietošās saules staru, un radās sapratne, miers. mūžīgais miers un skaistums glabāts sirdī. varbūt tomēr dzīves vērtības ir savādākas nekā šķiet ikdienā, varbūt tomēr vērts ir dzīvi piepildīt ar smalkākām sajūtām, varbūt vērts ir izjust, iemīlēt un aizmirsties. |
| (20.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |