 (www.feini.lv) |
| IeuMā : Gaidas |
| Vējš var pūst cik grib Un vai visas laivas sadzīt, Viņas vairs nav Kurzemē... Viņa grib atlaist to korseti ap savu sirdi un elpot - tik skaļi, lai visi dzird! Neviens viņai neaizliegs sapņot un neaizķers, garām skrienot, viņas spārnu vēdas. Viņā nav daudz. Bet tas viss grib būt īsts. Lai tur kožas vai ēdas! Lai tur lūzt vai plīst! Lai logi aizsvīst! Bet viņa elpos ar pilnu krūti – lai jūt! Viņai IR tiesības būt. Viņa meklē sevī dārgumus svētus. Un kādu, kas izredzētu. Un teiktu, ka viņa nav par lētu, ka viņa ir tā vērta, lai kāds viņu mīlētu. Viņa noliks krustu pie savām pēdām, netīrām un savainotām, un kāps augšā debesīs. Viņa zina, ka viņai tikai kājas vajag mazgāt. Debesīs ir Kāds, Kurš mazgā kājas- netīras un savainotas. Un tur ir mājas. Tur nelamājas un nezākājas, tur tikai aprunājas ar tiem, kas vāji.Kā klājas. Viņa zina, ka tīrām kājām pēc tam jākāpj lejā, tāpēc skumjas viņai sejā. Viņa labprātāk mestos ar eņģeļiem dejā un klausītos, kā viņi smejas... Bet viņu gaida lejā. Ar tīrām pēdām un spārnu vēdām, un mirdzošu vaigu. Tādu mīlošu un maigu. Kas dod un atrod, pazudušu dvēseli atkal saprot un uzliek plaukstu, un silda to aukstu, un stāsta, cik augstu ir jākāpj vēl. Viņai ir žēl un iekšā kvēl. Aukstums ilgojas pieskāriena, tāpat kā diena pēc saules tvīkst, jo tikai ar sauli tā uzaust drīkst, lai neiznīkst it viss, kas dienā saradīts. Daži teic, ka aukstumam nav ilgu. Ka tas miris bijis par ilgu, lai augšāmceltos atkusnī. Es nezinu. Bet zinu, ka augšāmcelties var vien mirušie. Viņa tam notic un tālāk dodas. Viņai noteikti jāatrodas starp mirušiem un dzīviem, un vergiem un brīviem. Viņa atgriežas un atrodas pie krusta. Šoreiz gaidīs debesis pašas kāpjam lejā. Un pierakstīs dzejā katru soli, ko saklausīs. Viņa paskatās apkārt, bet neredz nekā augstāka par krustu: debesis noteikti lejā kāps šeit, jo nav, kur citur tām nokāpt. Viņa apķeras apkārt un gaida. Viņa gaidīs, kad debesis viņu svaidīs ar sevi. |
| (21.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |