 (www.feini.lv) |
| miss digg : dubultais epilogs.viņa. |
| Zemeslode ir apgriezusies ap savu asi un ir pagājušas 24 stundas. Man ārkārtīgi nāk miegs, bet bail iemigt un, pat ja es to būtu mēģinājusi, diez vai man izdotos. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad pierādās manis pašas radītais apgalvojums, ka es domāju pārāk daudz un pati sev neļauju izdzīvot mirkļus un sajūtas. Taču tam jau vairs arī nav jēgas, visticamāk. Lai gan varbūt šī ir no tām reizēm, kad intuīcija ir jātriec ratā, man tā reizēm gadās. Jēziņ, nekas nevar būt mokošāks par neziņu. Pie velna, tikpat labi kāds tagad varētu ienākt pa durvīm un pārlauzt man sprandu, sasodīts! Tā vietā man ir šeit jāsēž un jāskatās uz telefonu un jāgaida. Ir palikušas tikai pāris stundas. Viņš teica- rīt, no rīta puses kaut kur. Šobrīd lec saule. Pāris stundas. Patiesībā es nemaz nezinu, kāpēc es to tā vienkārši pieņemu. Es šķietami, jā, esmu uztraukta, bet tas ir neziņas dēļ, es tomēr esmu mierīga un samierinājusies ar to, ka neko nespēju grozīt. Nu, bet galu galā, kāpēc lai viņš nepiezvanītu? Varu derēt, ka viņš tieši tāpat kā es šobrīd sēž savā istabā, nosvīdušu pieri un telefonam piekaltu skatienu. Jā, man patīk šī doma, tā visticamāk arī ir. Viņš neizturēs, neko viņš jaunu neizdomās! Lai gan, ja skatās no otras puses, nav jau arī gluži tā, ka viņš nekad nebūtu mani pārsteidzis, kāpēc gan lai es būtu tik pārliecināta, ka šoreiz būs tā, kā to esmu iedomājusies es. Varbūt, ka visam būs jābeidzas pirms jel kas būs vispār sācies. Lai gan satuvināšanos jau ari var nosaukt par sākumu. Neviens likums nav pārkāpts, neviens žogs nav salauzts un mēs visi esam dzīvi. Viņš nemaz nebija vainīgs, ka satika viņu pirmo. Protams, ja skatāmies hronoloģiski, tad pirmā biju es, bet tas taču bija tik dziļā bērnībā. Un viņa atkal nāca vēlāk, jaunība un tā. Nu cits līmenis. Nevar jau samaisīt draudzību ar iemīlēšanos. Man labpatīk domāt, ka tas viņiem bija neapvaldītu hormonu radīts impulss, kas lika visam izvērsties tieši šādā situācijā. Un vispār jau visā tajā ir mazliet romantikas, jo mēs jau neko aizliegtu neizdarījām. Ir vienkārši reizēm tā, ka viss savienojas vienā kopīgā sajūtā- vējš un dabas apstākļi un tās dienas garastāvoklis, un mūzika, kas skan kaut kur fonā un visa mūsu kopīgā pagātne un tamlīdzīgas muļķības.. Šādi brīži ir tik sasodīti bīstami! Tad pietiek ar vienu nolāpītu skatienu, šķietami nevainīgu pieskārienu vai tuvošanos. Sim sala bim un dienu vēlāk tu sēdi ar sakravātām somām, gatava doties līdzi bērnības draugam, ar kuru jums kaut kā mistiskā kārtā ir izdevies „uzšķilt dzirksteli”. Un tagad? Tagad ir vienkārši divas paralēlas nākotnes. Tas patiesībā ir visai pārsteidzoši, man šķiet. Nu, protams, katru dienu cilvēks izdara noteiktas izvēles, pieņem lēmumus. kas viņu virza uz priekšu, tomēr tas ir ceļš, kuru iezīmē izvēles. Es šobrīd esmu nostādīta situācijā, kad esmu atkarīga. Un mans saprāts ir iezīmējis divas konkrētas ainas un –sasodīts!- viss ir viņa rokās. Pie velna, es taču nosolījos būt neatkarīga, par sevi un tik un tā atkal un atkal attopos tajā pašā punktā, kur sāku. Ir tikai divi varianti- vai nu viņš piezvana un es saucu lēto taksi un ar somām braucu pie viņa, viņš zvana Mārim, mēs paņemam no viņa biļetes un prom, vai arī viņš nepiezvana. Viņš nepiezvana un, pazīstot mani, es uzlieku savu mūziku, atkorķēju viņa dāvāto Gruzijas vīnu, raudu apmēram 15 minūtes un, neizkrāmējusi somas aizmiegu uz paklāja pie gultas. Es taču neesmu gulējusi vairāk kā 36 stundas. Viņš nepiezvana un-tad pie velna! ... ... ... |
| (23.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |