 (www.feini.lv) |
| miss digg : dubultais epilogs.viņš. |
| Es nezinu, ko darīt. Man vienkārši nav ne jausmas. Es šobrīd nepazīstu pats sevi, es nevienam nekad neesmu apzināti darījis pāri. Un tas, ko apsveru šobrīd, saplosīs dzīvi vismaz vienam cilvēkam, kas to nav pelnījis. Un varbūt vēl diviem, kam nāksies ciest par savu plēsonīgo dabu. Ja skatās no otras puses, arī šinī gadījumā tas it kā nav apzināti, bet tomēr. Tas būs apzināts solis. Es nezinu, man vajag laiku. Varbūt, ka es šobrīd, pats to neapzinādamies, atrodos afekta stāvoklī? Varbūt, ka mani ir pārņēmušas kaut kādas mirklīgas sajūtas, varbūt, ka es meloju sev un viņai? Nu nevar taču kaut kas rasties ne no kā. Bet tajā pat laikā, nav jau tā, ka ne no kā gluži. Proti, skaistas jūtas jau tam ir pamatā jebkurā gadījumā. Varbūt, ka mēs paši vienkārši to tā īsti nepratām novērtēt. Jēziņ! Man vienkārši ir jāpiespiež zaļā klausulīte. Divas reizes. Pāris frāžu un aidā, lielākā avantūra manā mūžā! Es nezinu, ja nu tas bija tā mirkļa iespaidā? Vai varbūt viņas? Jau bērnībā viņa vienmēr mani viskur ievilka, ne velti „velna skuķis” un tamlīdzīgi. Mazliet bīstama un tomēr tik aizraujoša un tik uzticama! Brīnišķīgs draugs un fantastisks laika kavēklis. Varbūt, ka tā ir kaut kāda „dzirkstele”, kas tagad ir nez no kurienes uzšķīlusies. Nu vienkārši čau. Un tie neizsakāmi daudzie varbūt un visi mani pieņēmumi arī ne uz ko labu nenorāda. Kas ar mums notiks, ja es tā arī nepiezvanīšu? Es nevaru dzīvot bez viņas, man taču viņa ir vajadzīga manā dzīvē, man patīk būt kopā ar viņu, ākstīties un tā, un man pietiek ja esam draugi, tādi, kā esam bijuši vienmēr! Un ja nu mēs tagad visu sabojātu? Nu kas ir viens apskāviens! Kas ir viens, pat ne īsteni skūpsts, vienkārši buča, nu vai tas ir pietiekami? Kaut kāds murgs, tikai kaut kādi emocionālie frīki varētu paļauties uz tādu sīkumu, tas vispār ne uz ko nenorāda. Sasodīts, kāpēc es neticu pats saviem vārdiem. Katrs teikums ir loģisks, tam ir jēga un –pie velna!- es to nevaru pieņemt. Es nezinu, cik ilgi šī vēlme ir dzīvojusi manī vai mūsos, vai varbūt tā vienkārši ir bijusi blakus. Es gribu izplēst no sevis ticību tam, ka tas ir mūsu liktenis, kam nevar pretoties, pie velna! Un kāpēc gan es redzu viņas seju, kāpēc redzu, kā viņa sēž uz gultas malas vai arī uz palodzes, jā, uz palodzes un skatās laukā? Es nezinu, varbūt viņa smēķē, bet es zinu, ka viņa skatās uz telefonu un gaida vai es zvanīšu vai nē. Es zinu vismaz pāris teikumus viņas domu, es zinu, ka viņa tos veido līdzīgi kā es, es zinu, mēs vienmēr runājām tik līdzīgi un es zinu, ka viņa iestāsta sev, ka tam visam nav nozīmes. Bet varbūt, ka nezinu, varbūt, ka es ne velna, sasodīts, nezinu! Varbūt, ka viņa guļ vai ari tukšo to vīnu ar kādu draudzeni un varbūt, ka viņa stāsta kā es viņu noskūpstīju, nē, nobučoju, viņas tagad smejas par to visu un es vēl joprojām esmu tikai „bračiņš” kā visiem pārējiem mūsējiem. Es neesmu pieradis pieņemt tik atbildīgus lēmumus tādā tempā. Protams, izvēle ir visai skaidra, vai vismaz aptuveni skaidra. Es vai nu piezvanu, viņa paņem taksi, brauc šurp, mēs savācam biļetes un braucam prom. Vai arī es nepiezvanu. Vai arī es nepiezvanu un mēs to visu aprokam, lai nekad necilātu. Es nepiezvanu, viss sabrūk, ir kaut kāds relatīvs miers un tad- pie velna! ... ... ... |
| (23.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |