X


Feini!
(www.feini.lv)
gramatas : Astotā nodaļa (Mēģinu saņemties)
Artis bija pamatīgi ieracies darbos, bet tiklīdz radās brīvs brītiņš, viņš uzmeklēja Elēnu. Kad nevarēja izrauties, zvanīja un izjautāja, kur viņa atrodas, cikos būs mājās un ar ko nodarbojas. Elēnai tik ļoti bija noriebušās šīs atskaites, taču viņa lieliski apzinājās, ka tā ir viņas pašas vaina.Par spīti visām nebūšanām Artis uzticēja Elēnai savu mašīnu, atļāva vizināties ar Darlu, taču necieta, ja meitenes bez viņa atļaujas devās izklaidēties.Baltais BMW brauca pa mitro asfaltu, Elēnai dungojot saldu meldiņu. Iebraukusi benzīntankā, Elēna izkāpa no auto uzpildīties. Pavērās uz auto sāniem, acīs cirtās dubļiem nošļakstītās durvis.. Artis nekad neticēs, ka viņa ar Darlu tikai vizinājušās pa laukiem. Vēlēdamas izbēgt no vēl vienas liekas scēnas, Elēna piedzina automašīnu pie mazgātuves.- Oho, mazā! Kur tad tā var mašīnīti nosušķot? – Automazgātuves darbinieks iesaucās.
- Sievietes visu var. – Elēna iesmējās.
- Njā, tik tiešām. Šaubu nav.
- Tikai nesaki, ka šis darbiņš tev ir par grūtu!
- Nē, nē. Vienkārši tu mani pārsteidzi.
Mazgātājs bija izskatīgs un bīstami valdzinošs. Savu darbu viņš prata godam. Veroties caur auto logam, Elēna vēroja kā tiek mazgāta automašīna. Brīžiem viņu acis satikās un abi apmainījās ar kautriem smaidiem.
- Siegbalta! – Puisis uzsauca, pabeigdams mazgāšanu.
- Paldies. Tiešām tīra.- Ja nu rodas vēl kādas netīras situācijas, droši piezvani. – Viņš izņēma no kabatas saburzītu autobusa biļeti un pildspalvu. Ar zobiem noraudams pildspalvai uzgali, viņš piespieda lapiņu pret savu stilbu un uzrakstīja telefona numuru.
- Vizītkarte? Tik glaunu vēl nav nācies turēt rokās. – Elēna iesmējās.
- Ko lai saka, vienmēr ir pirmā reize.
- Paldies. – Elēna, paņemdama lapiņu no viņa rokām, iesēdās automašīnā.
- Uz redzīti. – Viņš divas reizes viegli uzsita pa automašīnas jumtu.
Visu vakaru Elēna lūkojās uz saburzīto papīrīti viņas rokās. Sava veida intriga neļāva necilo lapiņu vienkārši aizsviest. Puisis benzīntankā bija atstājis uz viņu patīkama cilvēka iespaidu. Iedomās viņa redzēja sevi, spiežot tālruņa numuru savā mobilajā telefonā un nākamajā mirklī jau jautru tērzēšanu.
Dobjš klauvējiens pie durvīm lika Elēnai attapties. Ielikusi lapiņu savā dienasgrāmatā, viņa devās atvērt durvis.
- Nāku jau!
- Zaika, piedod man. Zinu, ka ir jau pagājis krietns laika sprīdis kopš mūsu kašķa, taču es vienalga vēlējos atvainoties, ka pacēlu pret tevi roku. – Durvīs stāvēja Artis ar rožu klēpi.
- Arti, šoreiz es to tiešām biju pelnījusi. Nāc iekšā.
- Mums abiem ir ko nožēlot. Bet es tevi mīlu par spīti visam.
- Zinu, zinu. – Viņa nopūtās, paņemdama rozes, kā pieņemdama viņa atvainošanos.
- Elēna, tu esi visdārgākais, kas man dzīvē ir dots un es nevēlos tevi pazaudēt.
- Arti, ir jau labi.
- Es tiešām vēlos lai tu to zini.
- Es zinu.
- Es no drauga dabūju ļoti labu filmu. Vai noskatīsimies to kopā kā agrāk to darījām?
- Protams. – Viņa pasmaidīja.
- Man prieks, ka starp mums atkal viss ir labi. – Viņš piegāja pie Elēnas un apskāva viņu.
- Man arī.
- Tev viņam noteikti jāpiezvana! – Darla sajūsmināti iesaucās.
- Nu nezinu gan. Tagad, kad mums ar Arti viss ir iegājis normālās sliedēs, nezinu vai vēlos atkal izbojāt mūsu attiecības vai pat nonākt pie šķiršanās.
- Beidz šādi runāt! Tu taču zini, ka Artis tevi nekad nepametīs. Es zinu kā tev patīk labi atpūsties un te nu ir tava lielā iespēja. Vai tiešām tu to palaidīsi garām?
- Ārprāts, Darla, tu mani samaitā!
- Nē, mincīt, tu tāda piedzimi. Un tagad beidz bremzēt un piezvani viņam. Pēc sarunas tūdaļ piezvani man.
- Labi, labi.
Elēna vēl mirkli vilcinājās, virpinādama necilo lapiņu pirkstos, līdz saņēmās un uzspieda numuru savā mobilajā. Pirms zvana pogas nospiešanas viņa aizdomājās par visu kas varētu notikt. Puisis šķita nekaitīgs. Varbūt pat viņi kļūs par ļoti labiem draugiem. Darla bija Elēnai teikusi, ka tu vienmēr vairāk nožēlosi to, ko neesi izdarījis, nekā to ko tomēr izdarīji. Vairākas reizes klusi nočukstējusi šo teicienu, Elēna uzspieda pogu zvanīt. Pēc pirmajiem trīs pīkstieniem viņa jau bija gatava nolikt klausuli, līdz sadzirdēja viņa balsi.
- Jā, lūdzu?
- Sveiks. Nezinu vai mani atceries, bet nu izdomāju piezvanīt. – Elēna sajutās neveikli.
- Vai tā tiešām esi tu, dubļu braucējiņa? – Puiša balsī bija jaušama izbrīna.
- Starp citu, mani sauc Elēna nevis dubļu braucējiņa. – Šis viņas apzīmējums lika Elēnai pasmaidīt.
- Ak, tad Elēna. Priecājos, ka piezvanīji man, Andrejam.
- Netīšām sanāca, pogas ne tā saspiedās.
- Ak, šitā? Vai tomēr ir cits iemesls un atkal esi iekļuvusi dubļos?
- Nē, šoreiz nē, lai gan to vēl var paspēt izdarīt.
- Tiešām priecājos, ka piezvanīji.
- Es arī.
- Klau, varbūt mēs varētu kaut kad tuvākajā laikā kaut kur aiziet kopā. Nu teiksim, kino? Pusdienas? Ko saki?
- Nu es padomāšu.
- Labs ir, ja ilgi nezvanīsi, man nāksies pašam piezvanīt.
- Draudi, draudi. Ai, ai, vai tiešām tev šķiet, ka tā mani pierunāsi?
- Nu nekad neko nevar zināt. Pamēģināju, bet laikam nošāvu greizi. Gan atradīšu citu veidu kā piebraukt.
Viņi satikās un ne vienu reizi vien un vis dažādākajās vietās. Kafejnīcās, bāros, kinoteātros, ātrajās ēstuvēs, citreiz pat kopīgi pastaigājās pa veikaliem. Elēnai patika viņa sabiedrība, joki un komplimenti, viņa runas veids un dziļais skatiens. Viņš nebija uzmācīgs, drīzāk mazliet vēss un atturīgs. Viņi nerunāja par privāto dzīvi vai pārāk personiskām dzīves ainām, bet gan par vispārējām lietām un notikumiem, par bērnību un piedzīvojumiem, par opi un omi, blēņām.
Jo vairāk laika viņa pavadīja ar Andreju, jo mazāk vēlējās kontaktēties ar Arti un šķita, ka viņš juta meitenes vēsumu. Viņa smaidīja un vienmēr bija pacilātā noskaņojumā kad pārnāca no veikala vai kino. Elēna mēģināja saņemties un izbrīvēt brītiņu lai uzklausītu Arti, sabučotu sasveicinoties, taču viņas vienaldzība lauzās uz āru katru reizi kad viņi sarunājās vai mīlējās. Elēna sev mēģināja iegalvot, ka tā ir tikai tāda attiecību fāze, kad viss jau ir apnicis.

Andrejs plaši smaidīja, pamanot uz ielas Elēnu, kas māja viņam ar roku un ātrā solī tuvojās viņam.
- Sveiks svešiniek. – Elēna apskāva draugu.
- Hei dubļu lelle.
- Nu kādi mums ir plāni?
- Nu šoreiz nebūs ne bārs, ne kino, ne Maķītis.
- Ouu, tu tiešām esi izdomājis ko jaunu? – Elēna iepleta acis.
- Jā, tev patiks.
Viņi lēnā solī gāja pa šauru ieliņu un pļāpāja, līdz nonāca pie neliela tējas bāra. Bāra interjers patīkami pārsteidza. Telpas izgaismoja sarkani lukturīši, radot romantisku noskaņu. Cilvēki, kas atradās tējas namiņā sēdēja uz grīdas, ko klāja spilveni un pīpēja ūdens pīpi. Interesanto atmosfēru izdaiļoja mierīgie indiešu ritmi.- Man tiešām šeit patīk. – Elēna pasmaidīja, ievelkot kārtējo dūmu.
- Šo vietu ieteica viens paziņa. Pats šeit esmu pirmo reizi un neesmu vīlies. Patiesībā, esot kopā ar tevi, es vispār nespēju izjust vilšanos vai melanholiju.
- Es jūtos tieši tāpat. Man prieks, ka mana mašīna bija pietiekami netīra, lai tu to pamanītu.
- Pamanītu? Tā man pati acīs leca.
Iestājās klusuma brīdis. Bija dzirdama tikai nomierinošā indiešu mūzika un smiekli no blakus telpas. Sārtās gaismas apspīdēti, viņi lūkojās viens otrā kā apburti. Ūdens pīpes apreibināta un interesantu serumu vadīta, Elēna noglāstīja Andreja roku, kas sniedza viņai pīpi. Viņa roka atlaida pīpi un tā nokrita spilvenos. Vīrieša roka pieskārās Elēnas plaukstai un viņu pirksti savijās vieglā tvērienā. Caur viņiem izšāvās karsts strāvojums, kas lika abiem patikā nodrebēt. Tik minimāls fizisks kontakts spēja pilnībā sagūstīt gan Elēnu, gan Andreju. Pilnīgā nopietnībā viņi raudzījās viens otrā kā pirmo reizi ieraudzījuši patiesos viņus.
Lai gan nekas vairāk starp viņiem nenotika, Elēna jutās kā būtu kaila stāvējusi vīrieša priekšā. Viņa maģiskā burvība bija pilnībā pārņēmusi meitenes prātu. Naktīs viņa nespēja gulēt, atceroties spēcīgās sajūtas, pieskaroties Andrejam. Viņā bija kas lielisks, kas nebijis un fantastisks.
Nākamās tikšanās reizes šķita daudz personiskākas kā iepriekšējās. Viņi sarunājās citādāk, pielaida tuvāk viens otru savam patiesajam Es, taču ne fiziski – tā bija garīgā saikne. Elēna brīnījās pati par sevi, kā viņai varēja rasties tik spēcīgas emocijas bez fiziskā kontakta? Acu skatieni un runas veids, kā arī pateiktie vārdi bija viss, kas radīja emociju virpuli, kas lika uzkarst kā perfekta priekšspēle. Pilnīgi nesamaitātas un tīras bija viņu attiecības.

Vakarā, kad Artis pārradās no darba, Elēna sēdēja virtuvē pie galda. Viņa domāja par savu nākotni, par vīriešiem un šķita, ka Artis viņai vairs neko nenozīmē. Lai cik ļoti viņš meiteni mīlēja, tās nebija abpusējas jūtas. Elēna vairs nespēja mocīt ne sevi, ne vīrieti viņai blakus. Pietika mānīt Arti un nodarīt viņam pāri. Tagad, kad viņas tuvumā bija Andrejs, viņa nevēlējās, lai Artis būtu šķērslis viņas ceļā uz laimi un nevēlējās uzlikt dambi Arta iepazīšanās upei. Viņa vēlējās, lai Artis atrod kādu, kas viņu mīlēs tik pat ļoti, cik mīl viņš. Lai gan viņi nekad netika runājuši par mīlas fronti, šķita pats par sevi saprotams, ka viņi abi ir brīvi no saistībām.- Sveiks zaķīt!. – Viņš uzspieda skūpstu meitenes vaigam.
- Arti, apsēdies, man tev kas sakāms.
- Es jau zinu ko tu man vēlies teikt, bet piedod, man alga būs tikai parīt. Jauna somiņa pagaidīs.
- Tas nebija tas ko es vēlējos tev pateikt.
- Tu sasiti mašīnu? – Artis satraucās.
- Nē, Arti, mums jāšķiras.- Jāšķiras? Kāpēc?
- Arti, pietiks vienam otru mocīt. Es vairs nevaru būt kopā ar tevi.
- Zaika, es saprotu, ka tu vēl esi jauna, vēlies tusēties. Es tev to atļauju. Brauc ar Darlu, patusējat. Es tev vairs to neaizliegšu. – Artis bija izmisis.
- Es gribu brīvību. Man riebjas tev mūžīgi atskaitīties, kur es esmu, kapēs un cikos būšu!
- Tev ir cits? – Viņš izplūda asarās.
- Starp mums vairs nav tās uguntiņas.- Elēna! Es tevi mīlu. Mēs kopā esam jau divus gadus. Divus gadus! Vai šie divi gadi tev neko nenozīmē? Es izdarīšu pašnāvību ja tu mani pametīsi. Tu esi mana ģimene.
- Laiks katram doties savu ceļu. Mēs esam mocījuši viens otru jau divus gadus.
- Tas ir Darlas pirksts. Tā kuce tev ir galīgi saskalojusi smadzenes. Jūs visu laiku tusējat un tāpēc tu man melo. Kopš jūs sākāt intensīvi ballēties tu esi kļuvusi vēsa pret mani.
- Vai tad tā nav mana izvēle ar ko un kad tusēt?
- Darla jau ir tāda lēta padauza, katru vakaru citi čaļi. Un tagad tu esi palikusi tāda pati. – Viņš tiešām raudāja. Viņa sirds plîsa uz pusēm. Artis mīlēja Elēnu vairāk nekā savu dzīvi.
- Lūdzu, iztiksim bez apvainojumiem. Es vienkārši vairs nespēju tēlot, ka viss ir lieliski.
- Zaika, es labošos! Ko tu vēlies?
- Brīvību! Es vēlos brīvību!
- Tu taču joko! Kāpēc tik pēkšņi?
- Piedod. Es tā esmu izlēmusi.
- Piedod. Tu izlēmi....skaisti! – Viņš iznesās pa durvīm, tās smagi aizcirzdams aiz sevis.
Elēna zināja, ka Darla tiešām bija attiecību sabrukuma cēlonis, jo viņa iekārdināja Elēnu pamēģināt ar cietiem un viņai tas iepatikās. Taču tā vienmēr ir bijusi viņas pašas izvēle – ierauties neprāta virpulī vai tomēr palikt malā. Viņa tiešām bija aizgājusi pārāk tālu ar savām netīrajām dēkām, bet nu viss bija mainījies. Viņa mācījās no kļūdām.
(23.11.2007)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu