Lej vien savu ūdeni, pasaule, lej,
ej vien savu lielceļu, ej!
Man ūdens apslēptā akā,
uz ko minama šaura taka.
Ja kas,
es neeju viena.
Un īstenībā mēs skrienam,
jo laika nav daudz.
Un, kamēr tu audz
savā lepnībā,
man jāpaspēj sarukt iekš čībām,
kas klusi, lai tu nepamani,
ievedīs mani
nākamajā pasaulē.
P.S.
Grēku nožēlas veļas dēlis gaida, kad varēs
taisnības drēbes berzt,
un piedošanas vējš tās izžāvēt cer. |