Ieķeros svītrainā līdakas astē,
kas puķu podā
uz palodzes stīdz,
un aizpeldu pelēkās
rudens debesīs.
Kamēr vēl pulkstenis
tumsu nesacīs,
kamēr vējš
vītola zaru mudžeklī
ligzdu vīs,
sarkana saule rietēs,
līdz rītam nesadzīs,
tikmēr pelēkie mākoņi
svītrainā līdakas astē
ar skatienu turoties
mani sagaidīs. |