 (www.feini.lv) |
| Zita Norlinde : Uzrunā vārdos |
| Cilvēki ir akli- akli un patmīlīgi. Nē, ne jau akli fiziskā ziņā- ar redzi pārsvarā visiem viss ir kārtībā. Tie, kas jaunībā to sabojājuši, bezjēdzīgi blenžot krāsainajā televizorā „Элэктрон”, pēc kā garas stundas stāvējuši rindās uz Brīvības un Raiņa bulvāra stūra, tagad staigā apkārt spīdošos „Jaguar” un „Porsche” dizaina studijas veidotos briļļu ietvaros, pieskaņojot tos saviem dārgajiem apvidus un sporta automobiļiem ar elektroniskās vadības kontroles sistēmām. Viņu redze ir neatgriezeniski sabojāta, tik sabojāta kā satelīta antena, kurai uzbrucis ar trakumsērgu ķertu kaiju bars- sadalot un izsvaidot katru tās daļiņu pa visu plašo Ziepniekkalna daudzstāvu guļamvagonu pagalmiem. Viņi ir akli- un redz tikai paši sevi. Visvarenais Brūss kļūdījās veidojot cilvēku- acu ābols ar visām zīlītēm tika pagriezts uz āru- uz pasauli- domājot, ka viņš vēlēsies redzēt to, kas ir tam apkārt. Bet viņš nevēlējās. Lai gan skatījās apkārt, redzēja tikai sevi. Kādi egoisti, nodomāja uz klavierēm novietotā stāvlampa. Viņa šeit jau atradās ilgi. Visu tās graciozi veidoto augumu klāja mitra putekļu sega. Viņa no tās vēlējās atbrīvoties, bet vai tas kādam bija svarīgi? Šeit viņa bija tikai lieta, manta, ko palieto un pēc tam iesviež atkritumu mašīnā- smakojošā dzelzs kastē un kā padomju sistēmā nepaklausīgos- deportē uz kādu nebūtībai lemtu zemes pleķi. Stāvlampa par to bija lasījusi, kādreiz tā grezni lēja savus gaismas starus uz rakstāmgalda noliktajām abonētajām avīzēm. Tur bija publikācija par nevajadzīgo mantu kapsētu- vietu, kur tās tiek sasviestas lielā kaudzē, izveidojot tādas kā nevīžīgas siena gubas. Virs kurām lidināties un nievājoši ņirgāties putniem. Stāvlampa tur negribēja nokļūt. Lai gan šķiet viņa bija aizmista kā vecmāmiņas no laukiem atsūtītā aveņu un meža zemeņu ievārījuma burciņa pagrabā, zirnekļu tīklu noaustā stūrī, viņa šeit nebija viena- šeit atradās arī lauva- izgrebta no ķirmju sagrauztā priedes koka arī tā šeit- uz klavierēm, atradās jau ilgi. Arī viņa bija putekļu kreklā ietērpta un tāpat kā par lampu, arī par lauvu šeit nevienam nebija nekādas intereses. Lauvai patika stāvlampa. It sevišķi mirkļos, kad tās kontaktdakša tika ievietota kontaktligzdā, un caur tās 10 milimetru šķērsgriezumā plato vadu kā simtiem skudriņu, skrēja no Daugavpils HES atceļojušie strāvas kareivji, iededzot 100 vatus stipro spuldzi, kas atradās stāvlampas galvas viducī, spilgti kā fotoaparāta zibspuldzes uzliesmojums mirklī, kad tika nospiesta poga. Lauvai patika sildīties zem lampas. Tā apvēlās uz muguras ļaujot lampas sildošajiem stariem glāstīt tās vēderu. Arī lampai patika lauva. Viņa mīlēja to. Mīlēja par to, ka viņa kādam bija vajadzīga. Mīlēja par to, ka naktīs, kad bija tumšs kā kurmju alās, kas izraktas cauri caurēm pa oligarhu piemājas mauriņiem veidojot smalku shēmu- līdzīgi kā pilsētas novadcauruļu sistēmu, lauva viņu sargāja. Lampai bija ļoti bail no tumsas, bet zinot, ka lauva ir blakus, viņa gulēja mierīgi kā ķengurs savas mātes somā. Bet cilvēki ir akli- viņi to neredz, lai gan acāboli vērsti uz āru- uz pasauli, viņi redz tikai sevi. Lietas priekš viņiem ir kā kalpi, kā vergi ar kuriem to saimnieki var izrīkoties pēc patikas. Laupot to dzīves un jūtas, un mīcot tos kā tādus uz baterijām sasildītus plastilīna gabaliņus, kas novietoti uz finiera plāksnītes, lai krītot tie nesasmērētu pavirši krāsotos radiatorus. Arī lietām ir savas dzīves, un viņām patīk, kad tās uzrunā vārdos. Tās jūt tāpat kā lampa un lauva, kas novietoti uz klavierēm, un putekļu ieskauti stāv tur jau gadiem ilgi... |
| (13.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |