 (www.feini.lv) |
| Santa Ze : Epizode XXVIII |
| Viņa lēnām pacēlās spārnos un lidoja projām. Prom un pasaule šķita kā tāds savāds karuselis, kurš lēnām griežas un kaut kur aiz muguras klauni smejas. Bet patiesībā – tā bija alus pudele viņas rokās, bet aiz muguras klusa mūzika skanēja. Viņa sēdēja pie loga un lūkojās laukā. Tā šovakar bija jau otrā pudele dziras. Bet viņai to šobrīd vajadzēja. Ar kaut ko taču caurumu iekšā jāaizlāpa! Tikai laikam nu jau caurums par lielu – divas par maz. Visas dzīves ir par maz, lai aizlāpītu. Lēnām plosītās driskas krūtīs sāka sāpīgi spiest uz acīm. Tās sāka asarot. Viņa sēdēja un nezināja kā lai palīdz, ko lai palīdz. Viņa gribēja izdzist un nekad vairs nebūt Viņa dzīvē, lai to vairs nemaitātu. Nekad. Nekad. Viņam tur – tālumā, dzīve sagrozījusies un nepareizo pusi, bet viņa atrodoties šeit nespēj palīdzēt. Un tik ļoti gribās izzust. Karuselis mierīgi šūpo slapjos vaigus un sāpīgos vaibstus no smeldzošajām skrandām krūtīs. Cik savādi skan mūzika, kad šādas sajūtas! Un viņai šķiet, ka kāds velk no viņas cauruma kaut ko lielu, kaut ko lielu, lielu. Sāp, sāp, tur kāds caur muti viņas dvēseli laukā velk! Lai velk, lai velk atsperdamies, tikai, lai viņas mūža laimi Viņam tur – tālumā, atdod, lai viņš laimīgs! Nav viņai žēl, bet dvēsele nepadodas un tik sāpīgi, sāpīgi turas pie cauruma noplīsušajām malām, pie skrandainās plukatas – sirds un brēc pēc palīdzības. Bet viņa neliekas ne zinis un ļauj, lai karuselis un kāds cits, ko viņa nepazīst, velk viņai dvēseli laukā. Tikai, lai laimi atdod Viņam. Tik klusi, klusi aiz muguras viņai mūzika skan un kādi čuksti viņas galvā pludo – tie kaut kur jau reiz ir lasīti – Viņa rakstītie vārdi. Tik daudzi un tik savādi. Bet dvēsele nepadodas. Tā kliedz, spiedz un kā sirēna sola saplēst pat to tukšumu viņā, ja viņa nepalīdzēs izglābties. Un tad uz palodzes ārpus loga nosēdās zīlīte un lūkojās uz viņu. Viņa ievilka elpu – dziļāku par Kluso okeānu, un tik tumši un tukši izelpoja. Viss beidzies – dvēsele ierāpjas atpakaļ caurumā un nekas atkal jau nav noticis. Tik asaras vēl pāris brīžus tek un karuselis arī prom. Tik logs izsists no divu pudeļu lidojuma caur to – tik ļoti sāpēja, ka nesaprata. Viņa aiziet pēc maizītes un pabaro zīlīti, kura nebaidās. Viņa jūt aukstumu, bet bailes nosalt nav. Ir ziema, ārā kailsalā koki trīc, bet viņai nav bail nosalt, tikai pudeļu gan žēl – par tām bomži naudiņu varēja dabūt! Bet logu gan jau kāds jaunu ieliks. Viņa ir mierīga un sēž pie loga uz kura zīlīte tup.Un reiz viņai bija klusa mūzika, divas pudeles alus un viegls karuselis pa dzīvi. Viņa ir atlidojusi atpakaļ savas paunas sakravāt. Visu rītu viņa meklēs iemeslu palikt, bet tādu neatradīs un klusi aizlidos caur izsisto logu kopā ar pabaroto zīlīti. Tikai caurums, saskrandusī sirds un dvēsele kopā ar asarojošām bāli zilām acīm paliks krēslā un nolūkosies tālumā viņai nopakaļ. Vismaz viņa zina, ka atdos pati Viņam tur – tālumā, to laimi, kas viņai bija paredzēta, lai Viņš var aizlāpīt savu caurumu un palikt...turpat. |
| (15.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |