 (www.feini.lv) |
| Kaiva Anna : vēstule dzīvei. |
| Vai ziniet, kā ir tad, kad svētlaime bijusi vai vismaz likusies tepat – blakus, - rokas stiepiena attālumā?! Pat ne tik tālu – vēl tuvāk! Tā tevi ir apskāvusi, skūpstījusi un stundām, dienām, pat MĒNEŠIEM ilgi gājusi līdzās, guldījusi, mierinājusi, palīdzējusi un likusi smaidīt un smieties pat brīžos, kad asaras birst.!. un tad pēkšņi tā izslīd no rokām, tā izplūst caur pirkstiem kā vissmalkākās smiltis ar dzeloņu ērkšķiem, atstājot aiz sevis sūrstošas, neizturamas sāpju rētas, kam lemts nav sadzīt. Jo atmiņu drupatas sakrīt tajā un tā struto, tā nerimst.. tā pūžņo. Un kādēļ šī svētlaime izslīd? Jo tā ir cilvēka veidolā? Bet vai tiešām tikai tādēļ? Vai varbūt tādēļ, ka es nebiju tai svētlaime? Bet es necentīšos atrast atbildi – es tāpat to neatradīšu. Tamdēļ – kādēļ gan lieki tērēt laiku? Tagad es te sēžu un ļauju ievainojumam brīvi asiņot – es grimstu atmiņās! Un tikai tādēļ, ka kāds tikko sauca svētlaimes vārdu ar smaidu sejā.. tikai tā dēļ es atceros, kā mēs viens dēļ otra kritām un cēlāmies.. kā elpojām tikai tādēļ, lai pabūtu vēl kaut sekundi kopā! Žēl, cik žēl.. ka tas kādreiz beidzas. Bet.. man tagad ir prieks – rūgtuma pilns gan, bet prieks – par to, ka vismaz pāris mēnešus varēju būt šajā svētlaimes burbulī.. Un jā – manas svētlaimes zvaigzne esot beigusi spīdēt tiklīdz izslīdēja pati saviem spēkiem caur maniem pirkstiem.. nokrita no tumšzilām nakts debesīm.. ja to kāds redzēja krītam – tad vēl paspēja piepildīt kāda vēlēšanos un tad.. tā vienkārši kļuva bezsirdīga, negodīga zvaigzne, bet bez mirdzuma! Cik žēl.. Ar rūgtuma smaidu uz lūpām - Kaiva Anna.* |
| (15.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |