 (www.feini.lv) |
| Santa Ze : Epizode XXIX |
| Šis vakars. Stāsts būs par šo vakaru, jā, tieši šo pašu. Un nevienu citu. Šajā vakarā, kamēr zvaigznes laidās lejup neviena nemanītas, tikmēr kādā logā bija manāma blāva gaisma. Sveču gaisma un lidojums uz mēnesi. Vai gan nav vienalga vai tas bija redzams pie melnajiem debesu palagiem, vai nē, svarīgāk bija uz to lidot. Kartona kastē sēžot un vēja paijām gar ausīm bija jālido. Divi vien. Mēness un sveču gaisma. Circeņi negriež savu meldiņu, laikam jau neskaitāmus kailsalus nav varējuši pārziemot. Un tāpēc neskanēja nekas. Tikai vēja paijas gar ausīm dzirdamas klusumā. Bija labi. Varēja redzēt tos krāterus, kas mēnesim šķituši kā acis, varēja pat ieraudzīt sasalušās dzīvības un nedzīvības formas. Bet pēkšņi, tik ļoti pēkšņi mēness palika zils. Aukstas kosmosvēja pļaukas noturēja pie sajēgas. Un skanēja tik kāds izmisīgs teikums – nemirsti pirms es nomirstu, es gaidīšu tepat. Un atjēgšanās sajūta, ka mājās kāds gaida. Cik gan nožēlojami būtu atgriezties tur, no kurienes bēgi. Bet Sprīdīti taču visi mīļi sagaidīja! Puff! Aizdegās zemeslode. Tās sārtās liesmu pātagas pavedinoši aicināja. Nemirt pirms tas nav nomiris. Tas gaidīs tur. Ir jāatgriežas. Bet atgriešanās nav vajadzīga – seno un tālo māju vietā vairs tik pelni, tik ēnas no neaizbēgušajiem. Viss miris un netīrs. Vairs nebija zvaigžņu, kuras kristu zemē, jo zemes vairs nebija. Nu bija jādzīvo uz mēness – bez svecēm un mēnesgaismas. Tikai zilais mēness, kurš maina krāsu. Mēness krāsu vairs nevarēja redzēt un nu pāri mēness deguna pauguriem un acu krāteriem, varēja pastaigāties mūžīgās pastaigās un nedomāt, ka sveces drīz izdegs. Naktī slēpjoties kartona kast;e ciemos nāca Apziņa. Viegli sārtā, plandošā žaketē un melnās auduma biksēs ar lakotiem nagiem, tas smaidīja pretim un neļāva runāt, neļāva mirkšķināt acis līdz tas nebeigs runāt. Apziņa nodzēsa cigareti un izpūta lēnā baudījumā pēdējos dūmus no savām plaušām. Smaids nodzisa. Un tas bija gatavs doties prom neko tā arī nepasakot. Vientulība – to Apziņa izklepoja, kad pēc pirmajiem soļiem prom-virzienā sarijās vēja saceltos mēness putekļus. Un nu bija skaidrs – te ir tā vieta, kurā ir jāpaliek. Iestājās nakts, jau otro reizi šajā vakarā. Nomākti putekļainā un netīrā zeme tagad bija kļuvusi par pavadoni mēnesim. Un nevajadzēja justies vientuļi, jo visu laiku blakus bija nelokāms pavadonis – putekļainā un mirusī zeme. Labāk, lai miris kaut kas ir kā pavadonis, kā kaut kas plaukstošs un dzīvs. Kad dzīvais reiz mirs, tad būs jāmirst līdz ar to, bet mirušais ir pagātne, nemirst liekot mirt. Cik gan absurdi! Krīt zvaigznes lejup uz mēnesi. . vai arī uz zemi. Bet kas gan to vairs zinās? Nu bija atkal jādodas sēdēt kartona kastē un gaidīt, kad atkal varēs lidot – pamest mēnesi, lai tas aizdegas, paliek miris un netīrs pagātnē, un kļūst par vēl vienu pavadoni. Kas ceļoja? Mans Sapnis ceļoja. |
| (23.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |