 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Mātes klēpī |
| Maza dvēselīte ieaug tevī, Dus un paļaujas, Ka tu viņu sargāsi, Ka tu viņu saudzēsi.. Pat nedzimis, Tik tikko sācis augt, Bet jau tic, Jau pieķeras tev un paļaujas, Jo viņš taču ir pie mātes, Kur gan vēl drošāk viņš justos?! Maza dvēselīte tavā klēpī, Kas dus tik mierīga un klusa, Vēl rociņu nav, bet pieķeras klāt, Tik cieši, ka liekas - uz mūžu, Divi vienā - savienība, kuru kopā sien mīlestība. Maza dvēselīte tevī, Tik maza, bet jūtīga un TAVA Jau no sākta gala, No tevis atkarīga. Nu saki, kā gan spēj Kāds tadai mazai dvēselei Pāri nodarīt, Atraut no mātes, iznīcināt. Bet var..un iznīcina. Un atraujas no mātes vēl neesošas roķeles, salūst vēl neesoša sirds, Maza, nepilnīga radībiņa.. Citam šķiet,tas nav nekas, Tā dvēselīte vēl maza, Tai taču pat rociņu nav, Pat sirds vēl nav - Tāda maza dvēselīte taču neko nejūt. Bet ar šo domu viņi tikai mierina, Paši sevi, lai spētu sev piedot, Ka aprāva dzīvību dvēselītei, Kas juta, kas paļāvās, Kas ticēja un neapjauta, Cik daudz tai briesmu draud pat siltā mātes klēpī, ka kāds tai aizliegs augt. |
| (28.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |