 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Dvēselīte |
| Skrien dvēselīte pa dzīves ceļu, Kas pilns citu dvēseļu, citu veļu, Skrien dvēselīte gaiša, pilna miera, Bet tālu neskrien, jo pie cilvēka sieta. Skraida dvēselīte pa astrāli plašo, No viņas pasaules dzīvība dvašo, Piesieta tikai ar dzīparu trauslu, Tik smalku, ka pieskāriens pušu to laustu. Dvēselīte gaiša uz svētības viļņa, Bet apkārt tai pasaule, briesmu pilna, Skrien dvēselīte, līdz pārrauj kāds saiti, Aizskrien tā, vairs tikai sapņos to gaidi. Paliek cilvēks bez dvēselītes gaišās, Kas aizskrēja, pazūdot veļu gaitās, Cilvēku aprok – bez dvēseles miris, Kāds no dvēseles cilvēku šķīris. Aizskrēja dvēsele, gaiša un mierīga, Te paliek tik noskaņa, skumja un sērīga, Jo, līdz ar dvēseli atrauto, Mēs zaudējam cilvēku mīļoto. Asara nobirst un neziņa moka, Kamdēļ liktenim pacelās roka Pārraut šo trauslo pavedienu, Atzīmējot kalendārā nāves dienu. |
| (29.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |