 (www.feini.lv) |
| Koko : Saule novērsās |
| Jau izsenis neinteresēja kāds vējš pūta vai tur lietus vai sniegs. Viss viena alga. Pret bruņām atsitās. Un bija pienācis iz dzīves ceļa moments, kad saule novērsās. Tik neiedomājami. Tik sāpīgi. Tik .. Nav pat dvēseles caurejas, trubas aizsalušas. Prāta loki un zobrati klusi snauž, loģika aizbēgusi. Ik pa sprīdim atgriezies pie vēsturiskā krustpunkta. „Vai es būtu darījis tapatās arī tagad?” Gribas teikt „nē!”, bet tad tas nebūt bijis dabiski. Un liekas esot pašam Tu samaksā ar vientulību! Esi izslēgtais, ārpus kastas robežām, ārpus sabiedrības uzpampušajiem acu plakstiem. Ārpus sevis. Un paliec veldzējoties un peldot naksnīgajā ēterā. Miers-vienaldzība-pasarg ā-aizmidzina. Skrien cauri laternu stepēm un mašīnu pļavām. Esi neredzams, bet jūtams. Tevi sajūt kā ēnu, kā aukstu dvašu uz kakla, kā asu cirtienu, kura rēta nezinot vienmēr elpo. Tu ik nakti kauksi uz mēnesi līdz nomirsi ar to, ka saule nekad neiespīdēs vairs tavos kambaros. Apspīdēs ,bet nekad nesildīs, atmiņas Tevi apdedzinās, tamdēļ izvairies. Klaiņo ,skrien, meklē ... miera Tev nebūs, kamēr nenokritīsi bezspēkā un bezfilmā. Mostoties nožēlosi, ka vēnas vel pukst. Atcerēsies savu nolemtību un dosies uz robežu sargāt sauli. Kura vairs nezin ,ka esi. Viņai nav ne divu domu. Tavs skelets ir iekš viņas gaismas, bet dvēsele ārpus robežas, kur nekad nespīd. Vientuļais vilks, tā nokristī Tevi hronikas. |
| (30.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |