Mūsu dzīvi raibina nelabais,
Bet labot cenšas svētie,
Un katrs svētais nākamais
Grib atlaist mūs no grēkiem.
Manu dzīvi izpušķo velnēni,
Bet ne ļaunie, tikai draiskie,
Un negribas lai svētie vīreļi
Tos aizdzen uz visiem laikiem.
Dažreiz, kad dzīve vienmuļa šķiet,
Man patīk būt nelabā varā,
Un nevajag man pie svētajiem iet,
Lai velnēnu tie izdzenā ārā.
Man negribas šķirties no raibuma,
Ko citi par nelabā pirkstu mēdz saukt,
Man patīk smelties no nelabā skurbuma,
Un krāsu klāt baltajam jaukt. |