sāpju lakatā ietīta
pagāja vasara
rudens bez manis sakūra lapu sārtus
ziema baltā seģenē vīstīja visus
dzēsa manus un tavus steidzīgos soļus
skumji, rīts
aiz loga viss balts
sētnieks tik agri modies
skaļi skrāpē jau ielu
ar liekšķeri platu
met kaudzēs pa nakti sabērto sniegu
un kaut ko pukst, zem deguna purpina
bet neapstājās
savu darbu turpina
atnāc sētniek
izmēz manus atmiņu skapjus
ar plato sniega liekšķeri
izbrauc pa plauktiem
pa tiem kur sliktās atmiņas slēpjās
neaiztiec plauktus,
kur atmiņas mīļās
atkal rīts
aiz loga viss balts
pa skapjiem ņemās uzaicinātais revizors
lai viņš tur ņemās
lai izsviež visu
visu, kas ļauns
kas iepuvis, smird |