esmu kā rubīns bez sarkanās krāsas,
Kuras alkstot,
Mērcējos ķiršu sulā -
Svešu vīriešu saldkaislās sirdīs,
Kuras kā kompotu izdzert, aplaizīt lūpas
Un aizmirst.
Tu esi kā ota,
Kura mērcēta iekš sarkana guaša,
Krāso ūdeni-meiteni-sārtu,
Pēc tam to saskalo, Izlej
Un aizmirst.
Un tā smeldzīgi, smeldzīgi domas man dur
Par to, vai tā krāsa,
tā- sarkanā- krāsa
Tur nezināmās tālēs,
Līdz manīm neizbalēs.
Jo kad man būs rubīna krāsa -
To neizdzēst
Neizplēst,
Man tev piederēt.
Kā rubīnam-sarkanam, sarkanam-
Ne vairs ūdenim šķidri sārtam,
Tev mani neizbālēt,neizliet un
Neaizmirst. |