 (www.feini.lv) |
| venija : Dvēseles spogulis? |
| Ir brīži, kad patiesi nevajag vārdus, kad visu var izteikt acu skatiens... Vienā gadījumā izteikt, bet citā nodot... ja mēs spētu tos uztvert pareizajā brīdī...ak, cik daudz mēs zinātu... 1 sekunde izmisuma, prieka, baiļu, sāpju... tas ir tieši tik ilgi cik ilgi mēs nespējam kontrolēt savu reakciju pēc dzirdētā, redzētā vai justā. Pēc vienas sekundes jau ir atkal atpakaļ mierīgā meitene vai nopietnais puisis, kurš zina kā šādās situācijās ir jārīkojas... bet uz to vienu sekundi... mēs tikām nodoti. Paši nodevām sevi. Bet ja tāda ir patiesība, vai tad to var saukt par nodošanu? Jā, jo tā nebija plānots, tas nebija rakstīts scenārijā, tā nedrīkstēja notikt !!! Jā, nedrīkstēja notikt, bet kur tad paliek mūsu patiesās emocijas? Mūsu īstās jūtas? Kaut kur starp sirdi un prātu? Varbūt tās aizķeras aiz ceturtās ribas, varbūt iesprūst kaklā, varbūt dzīvo degunā, bet varbūt tās nemaz nepaliek mūsos... varbūt tās aizlido uz citurieni... Lai kur tās arī neaizklīstu, to vienīgā saskarsme ar mums ir acis. Acis mūs nodod, un izglābj, tās ir visskaistākais, kas cilvēkam var būt, un tomēr tām ir jāredz pats ļaunākais. Tās esam mēs paši. Nezin kāpēc cilvēki uzskata, ka dvēsele ir sirdī, bet acis ir tikai dvēseles spogulis... Varbūt mums vienkārši bail pašiem no savām acīm... |
| (18.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |