ieleja pielieta saules 
starp kalniem ar smailēm, 
mirdz vakaros liesmiņas tiklas 
līdz satumst pavisam. 
kauc vilki uz mēnesi, 
ja pilns tas un gaida. 
raud bērni, 
bet miegs viņus pasapņot aiztrauc, 
tad kāds mani uzrunā 
nedaudz krekšķošu balsi, 
pēc dzīves, kas vadīta kopā... 
man liekas es raudu 
par savu grumbaino smaidu |