X


Feini!
(www.feini.lv)
Titanija : Bērnību meklējot
Es ieeju sevī...klusums...tumsa... Man jāatrod sava bērnība. Taču kur? Kurā sirds nostūrītī to meklēt? Varbūt tur, kur mīt siltās vasaras, ko pavadīju laukos izbaudot siena smaržu un pinot puķu vainagus? Varbūt kaut kur dziļi ziemas puteņu saveltajās kupenās? Varbūt mana bērnība slēpjas zem skolas sola vai aiz stadiona augošajā birzītē? Īsti nezinu... bet varbūt tā nemaz nav jāmeklē tik tālu kā man sākumā likās, varbūt tā mīt kaut kur tepat līdzās? Lai to noskaidrotu man tikai jāaizver acis un jāieklausās... Jāieklausās sevī.
Pēkšņi es to ieraudzīju! Vesela pasaule kā paātrinātā filmā traucās man gar acīm. Es nokļuvu jaunā, brīvā, nepieradinātā un drūmās pelēcības neizbalinātā pasaulē. Mana bērnība! Es biju atgriezusies. Un tad es nobijos... nobijos, ka tā atkal ievilinās mani lamatās un saplosīs kā muļķa dzīvnieku. Es nobijos, ka gluži kā viļņi tā trieks mani pret piekrastes klintīm un samals putu un smilšu jūrā. Taču visvairāk es baidījos, ka šīs bezgalīgās, brīnišķās, tik mīļi pazīstamās tāles sagrābs mani savās ķetnās un aprīs, pirms es paspēšu izrauties no tās veiklajiem pirkstiem. Es sapratu, ka jābēg... jābēg pirms pagātne atkal sagroza man galvu. Taču mans prāts nodeva mani. Milzīgais atvars ierāva mani sevī... tas sapina manu prātu kā milzīgs zirneklis mušu savos smalkajos tīklos. Tas pakļāva mani... Un atkal es biju atpakaļ. Biju atgriezusies, lai saprastu, ka nekur nevaru aizbēgt... Nekad nevarēšu un neviens cits nevarēs. Lai cik tālu mēs bēgtu no bērnības, tā vienmēr atgriezīsies. Es sapratu, ka nedrīkstu nomākt to bērnu sevī, kas tur mīt un mitīs vienmēr. Es nedrīkstu aizmirst kā tas ir sapņot un ticēt, ka sapņi reiz piepildīsies. Beidzot es biju atpakaļ... es apturēju filmu, kas traucās manā acu priekšā...
Biju nolēmusi doties uz birzi zemenēs. Meža zemenes bija manas mīļākas ogas. Birze nebija nekāda lielā, taču diezgan aizaugusi. Iepazinu to pavisam agri, jo ar tēti bieži gājām sēņot. Šoreiz uzdrīkstējos doties turp viena, jo ceļu zināju no galvas. Pirms gājiena vecmāte gan atgādināja, lai neapmaldos, bet es tikai pasmējos. Kurš gan apmaldītos mazā birzītē, pazīstot to jau kopš bērna kājas? Tas taču bija muļķīgi! Smiedamās devos ogot.
Ogu tiešām bija daudz, tās bija lielas un gardas. Līkņājot pēc gardajām ogām devos arvien dziļāk un dziļāk nepazīstamajā meža daļā. Kamēr riņķoju turp un atpakaļ, zaudēju orientāciju un kad pacēlu galvu, lai atrastu mājupceļu, apmulsu. Nekad vēl nebiju redzējusi šo vietu. Mani pārņēma panika un gribēju mesties prom. Nav svarīgi uz kurieni, galvenais prom, taču apturēju sevi un liku sev apdomāties. Stāvēju ilgi un pētīju visus kokus. Varbūt pamanīšu kādu pazīstamāku... Nekā.
Sajūta, kas mani pārņēma bija vienkārši neaprakstāma. Es stāvēju un nezināju, ko darīt. Kaut kur aiz augstās krūmu sienas rēja mans suns, bet brikšņi bija tik lieli, ka vienkārši nebija iespējams caur tiem izlauzties. Likās, ka koki stājas ap mani arvien ciešākā lokā. Visapkārt ritēja dzīvība, bet šeit laiks bija apstājies. Taču es tikai stāvēju un nespēju pakustēties, ieklausīdamās skaņās.
Pirmo soli spert bija neizsakāmi grūti, taču līdzko tas ir sperts iet daudz vieglāk. Virsroku ņēma mana apdomīgā daba un prāts, nevis panika. Izvēlējos virzienu uz labu laimi un devos tajā. Pēc kāda laika atradu vietu caur kuru būtu iespējams tikt no krūmiem laukā. Saskrāpēta un nātru sadzelta beidzot izlīdu ārā no meža. Biju tik laimīga, bet... Manai savaldībai nācās pārciest vēl vienu pārbaudījumu. Biju izlīdusi vietā, ko nepazinu. Gāju gar meža malu un meklēju kādas zīmes, kas palīdzētu atrast mājupceļu un tad ieraudzīju. Cauri mežam veda nātru aizaugusi taka, kas izveda otrā malā. Lai arī nātres sniedzās pāri galvai izvēlējos šo ceļu, cita vienkārši nebija. Kādu stundu lauzos cauri un tiku ārā tieši pie vecmātes mājas. Šis piedzīvojums bija tieši tikpat biedējošs cik smieklīgs. Tagad, atceroties to, man nāk smiekli, bet tad... Labi, paskatīsimies, kas vēl te ir...es filmu patinu vēl nedaudz atpakaļ un apstādināju kādā uz labu laimi izvēlētā vietā...
Bija agrs rīts. Es sēdēju uz akmens un skatījos kā saules stari rotaļājas dzidrajā ūdenī. Mazie vilnīši šķēla tos tūkstoš dimantos izkaisot pa visu ūdens virsu. Skanīgi burbuļodams strauts traucās uz upi, kas savās gadīgajās rokās aiznesa to uz jūru. Spirgtais vējš purināja manus matus. Palūkojos debesīs, tajās peldēja milzīgs pūķis. Es uzsmaidīju tam. Es iemērcu roku stindzinoši aukstajā ūdenī, pieliku to sev pie sejas un sajutu dabas dziedinošo spēku... kadrs pārtrūka. Šajā vietā manas atmiņas bija pazudušas. Atmiņu krelles bija pārautas un pērlītes izkaisītas aizmirstības bezdibeņos. Patinu filmu vēl tālāk atpakaļ un aizvien vairāk kreļļu pērlīšu bija pazudis. Katru jaunu mirkli arvien vairāk pērlīšu pazuda man kaut kur pie kājām, kur es tās vairs nevarēju atrast. Man bija bail tīt tālāk, jo jutu, ka kakls aizžņaudzas. Ar katru jaunu mirkli, es zaudēju arvien vairāk atmiņu. Es zaudēju visdārgāko, kas man piederēja –savu pagātni.
Nobijusies es ātri atvēru acis. Bēgot no savas pagātnes, es biju sākusi to zaudēt... kaut kas bija jāmaina. Bija jāsaudzē, bija jāatgūst un jāpieraksta. Ātri! Jāpieraksta, lai neaizmirstas. Jau pasniedzos pēc zīmuļa, bet tad sastingu. Uz galda stāvēja zemeņu bļoda... paņēmu vienu ogu un iemetu mutē. Garšoja tieši tāpat kā zemenes mežā pirms desmit gadiem. Atkal gribēju paņemt zīmuli, bet manu skatienu piesaistīja kaut kas aiz loga. No sākuma nesapratu, kas tas bija, taču tad es paskatījos debesīs. Tajās peldēja tik daudz kas, bet tieši pa vidu laiski saulē gozējās milzu pūķis. Atrāvu logu un manos matos neganti ieķērās vēja pirksti. Es pasmaidīju pūķim un atkal sajutu dabas dziedinošo garu. Mana bērnība nekur nespēja pazust. Bija tikai jāapguļas zālē un jāparaugās debesīs. Tur vēl aizvien mita pūķi! Tikai jānovelk kurpes un jātraucas pāri pļavai, ļaujot vējam jaukt matus. Tikai jāaizver acis un jāieklausās. Bērnība vienmēr ir tepat blakus. Tā vienmēr seko pa pēdām un atgādina ar sevi. Nekad... nekad es nepazaudēšu savu bērnību, jo tā man būtu jāzaudē arī sevi.
(27.02.2008)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu