Bizmāres pielīp logu tīrītājiem
Un mirst
Mākoņu samtainais baldahīns
Gaistoši irst
Mazrunīgi ļaudis, kas neskatās acīs
Raibi lietussargi, kas garām skrien
Ar pelēku zamšādu izklāda grīda
Uz kuriem pūlis cilvēkus mīda
Viņi stāvēja krustojumā
Mājas bija no koka
Krāsa lobījās nost
Sterilās pilsētas putekļainajās ielās
Viņi pārstāja būt |