 (www.feini.lv) |
| Titanija : Dabas dziedinošā dvēsele |
| Mākoņi šāvās pāri galvai kā pienbalti zirgi –stalti un majestātiski. To viļņainās krēpes plīvoja vēja skanīgās melodijas pavadībā, kas lika arī man dungot līdz. Zāles maigais pieskāriens kājām iztrūcināja mani un lika paskatīties lejup. Uz sava kājas īkšķa redzēju sīku skudrulēnu, kas apmulsis tipināja turp un atpakaļ. Gribēju to notraukt, taču kaut kas mani apturēja. Varbūt tie bija satrauktie vēja čuksti, varbūt mazā iebrucēja sīkie solīši, bet... varbūt tas bija milzīgās egles žēlabainais vaids. Vēlreiz palūkojos uz skudrulēnu, nē, tā, kas mani apturēja, bija dabas reibinoši maigā balss. Katram devītajam jūras vilnim sašķīstot pret piekrastes klintīm, mēs pazaudējam kādu cerību vai sapni. Katrai jaunai dienai nomainot nakti, mēs zaudējam daļu dzīves garuma, taču, iznīcinot dabu, mēs zaudējam to visdārgāko –skaisto, cēlo un burvīgo. Mēs zaudējam brīnumu. Mēs zaudējam paši sevi, jo visi esam dabas bērni. Daba ir visapdraudētākā vērtība, un tā ir jāsargā visvairāk. Nav nekā skaistāka un nesavtīgāka par patiesu mīlestību pret dabu. Taču šādi mīlēt ir visgrūtāk, jo nav atbildes: „Es arī tevi mīlu!” Daba nespēj pateikt šos vārdus, tās mīlestību es varu sajust vēja mierinošajos čukstos, svaigā siena reibinošajā smaržā, jūras bangu dziesmā un zirga kņudinošajā elpā uz sava kakla. Daba nežēlo neko un arī pretī neprasa neko –tikai mīlestību un cieņu, apbrīnu un sapratni. Taču mūsdienu sabiedrības aprobežotā domāšana neļauj saskatīt to, kas veldzētu mūsu dvēseles un ļautu tām sadzīt, to, kas vienmēr ir līdzās, bet saskatāms tikai retajam, -dabas dziedinošo spēku. Neviens cilvēks nekad man nav palīdzējis tik ļoti kā mežs. Egļu smarža, svaigi dzirkstošais gaiss un brīvība ir tas, kas dziedina manu dvēseli. Neviens draugs nekad mani nav uzklausījis tik pacietīgi un saprotoši kā zirgs –ne jau tāpēc, ka nespēj runāt, bet tāpēc, ka viņa acīs atspoguļojas tas, ko cilvēkā atrast var ļoti reti –patiess godīgums, uzticība, sapratne un... visaptveroša mīlestība. Dabas brīnumi nav izmērojami naudā. Var nopirkt milzīgu māju, bet nekad – liesmojošās saules grimšanu mierīgajā jūras klēpī. Nevar nopirkt mākoņus, kad tie rāmi guļ debess rokā kā pērles perlamutra gliemežnīcā, tāpat kā nevar nopirkt tos tad, kad tie nikni piepūšas un kļūst gluži melni, kuru katru mirkli gatavodamies dusmās pārsprāgt. Nevar no debesīm nocelt zvaigznes un uzlikt raudošās egles galotnē, kas, pati mirstot, vēl pēdējo reizi sniedz mums prieku. Nevar vējam likt pūst uz austrumiem, kad tas ir apņēmies doties pretī rietošajai saulei. Daba vienmēr paliek uzticama –tā nešķiro ne bagātos, ne nabagos, ne karaļus, ne kalpus. Savas bagātības tā vienādi sniedz visiem. Daba neizvēlas, kuru mīlēt un kuru atraidīt, tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs spējam to novērtēt. Vai mēs spējam atvērties dabai un mīlēt to tā, kā mīlam sevi pašu? Ja mēs to spējam, tad, lai kas arī mēs nebūtu, lai kur arī neatrasos, pie dabas krūts mēs vienmēr būsim mājās. Mēs vienmēr dzirdēsim tās sirdspukstus un ļausim arī savai sirdij pukstēt vienā ritmā ar skaisto, cēlo un brīnišķo –dabas mūžam brīvo garu. |
| (03.03.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |