 (www.feini.lv) |
| Septinji : Klusums |
| Rokas kabatās sabāzuši un cieši viens otram blakus, viņi dodas turp. Uz smilšaini vējainu klajumu, kur parasti ir maz ļaužu. Un tomēr kāds redz viņus kopā - pāris pusmūža kundzītes ar suņiem, kungs ar spoži nospodrinātām kurpēm, dažas kaijas, vārnu bariņš un jūra. Mazliet paātrinot soli, līdz šūpolēm viņa nonāk pirmā, un, apsēdusies, ar zābaka purngalu iesper smiltīm. Viņš grib iešūpot viņas šūpoles, taču viņa neļauj. Aizstumj prom viņa plaukstu un uzšūpojas pati. Kādu brīdi vērojis, kā viņas mati pland vējā, viņš nepaklausa un pastiepj roku, lai uzšūpotu sievieti tuvāk zemajām un pelēkajām debesīm. - Par ko tu tagad domā? – viņa grib jautāt, kad šūpoles beidzot palēnina gaitu, bet noklusē, jo bail, ka balsī ieskanēsies nepareiza nots. Klusums, kas smagnējiem viļņiem plūst ap šūpolēm, jūrmalas vārnas netraucē,- tās turpina tikpat nopietni pastaigāties. Pamazām satumst. |
| (08.03.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |