 (www.feini.lv) |
| liu : Par daudz |
| Perfekcionisma problēma. Laikam nespēju nodarboties ar fotomākslu, jo radīt ideālu foto nav manos spēkos, es vienmēr atradīšu, kur piesieties. Šī virve, dzirkstelēm šķīstot, traucas gar manu miesu un dedzina to no iekšienes. Tā izdedzina caurumu, caur kuru nepārtraukti plūst asa un kodīga gāze - pilsētas aromāts, uzspiestie noteikumi. Es jūtu šī gaisa piemaisījumu - benzīna, nikotīna, degvīna, skābo lietu - aromātus savā ķermenī. Caurvējš. Putenis. Vispārējs sajukums. Kas tik pa to gaisu nelido - noķeru vienu domu par vakardienu, desmit - par rītdienu, bet nevienu - par šo brīdi! Manās rokās nonāk laika raksts, kurš vēsta: "Andrejs Eglītis - Es vienmēr esmu gribējis būt mājās." Kur tagad ir viņa mājas? Dzimtajā Ļaudonā, smilšu kalniņā? "Tauta ir manas mājas" - cilvēku sirdīs un atmiņās! Kur ir manas mājas? Manās mājās caurvējš, caur to visiem atļauts klīst, tik svarīgi, lai nenolīst kaktā, kur asaru putekļiem kopā tos glabāšu mūžam. Vējš iepūš acī krusas graudu. Atgriežas apziņa - galvenais tagad nesapīties, nenosmakt! Neapmaldīties? "Kad neredzu ceļu uz mājām, bet aizaugušu taku uz aku, tepat jau vajaga būt - - Mājām." Man slāpst! Cik tālu vai tuvu šī aka apslēpta dus? Kur esi tu? Labāk mest mieru un salāpīties ar baltas lapas pievilcīgo minimālisma dabu. Bet kā gan no tukšuma var rasties pilnība? Kas ir tā enerģija, kas brīžiem pat neaicināta pārvēršas no viena stāvokļa otrā - no attēla par vārdu, no vārda par attēlu, no klusuma par skaņu? Vai jautājumu upe kādreiz pārstās plūst vai tikai mainīs savu virzienu? Vai krāces un atvari pārstās rāt un sodīt? Vai, vai, vai . . . . . . |
| (18.03.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |