 (www.feini.lv) |
| Gita Vimbsone : Kad manis vairs nebūs... |
| Kad manis vairs nebūs, kad viss, kas biju, sairs pīšļos, tad tu, mans vienīgais draugs,tu, kuru es mīlēju tik dziļi un tik maigi,tu, kas droši vien pēc manis skumsi - nenāc pie mana kapa... Tev tur nav ko darīt. Neaizmirsti mani...bet arī nepiemini savās rūpēs, priekos un bēdās...Negribu traucēt tavu dzīvi, negribu izjaukt tās mierīgo ritmu... Tomē vientulības mirkļos, kad uzmāksies tās neizprotamās, smeldzīgās skumjas, kas tik pazīstamas tādām krietnām sirdīm,paņem kādu no mūsu mīļajām lietiņām un atminies tos mirkļus, tos vārdus, no kuriem mums abiem reiz - atceries?- acīs sakāpa asaras. Atceries,piever acis un pastiep man roku...Aizgājušam draugam pastiep savu roku. Es nespēšu to vairs saspiest: mana roka stīvi dusēs zem vēsajām smiltīm, bet šobrīd mani iepriecina doma, ka varbūt tava roka jutīs vieglu pieskārienu. un mans tēls nostāsies tev acu priekšā, un no tavām pievērtajām acīm raisīsies asaras - tāpat kā toreiz, kad atcerējāmies tos mirkļus, kad bijām kopā, mans vienīgais draugs, tu, kuru es mīlēju tik dziļi un tik maigi... |
| (28.03.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |