 (www.feini.lv) |
| Arturs M_ : Divas paralelitātes |
| Istabā iedegta lustra. Tā nav īpaši spilgta, bet redzamība ir pietiekamā asumā. Ko gan vairāk var vēlēties mazā istabā ar vienu logu trešajā stāvā? Aizkari tādi izbalējuši no tiešajiem saules stariem, jo ik reizi, kad ārā ir saule, šajā pusē tā spīd visilgāk. Griesti – balti tik balti. Tajos ēnu met lustras izveidotais siluets. Nē, griesti nav balināti ar krītu, tie vienkārši, man nezināmu iemeslu dēļ, ir palikuši tikpat balti kā pirmais uzsnigušais ziemas sniegs. Sēžu pie krāsniņas istabas stūrī. Tā man ir ar malku kurināma, kaut gan atrodas pašā Rīgas centrā. Smieklīgi, vai ne? Vienkārši šī māja ir celta ļoti sen, tāpēc te joprojām ir saglabājusies tā laika gaume, un ir jūtami spēcīgās vibrācijas starptoņi. Un man patīk tas, ka varu atgriezties tālā pagātnē tepat, nekur tālu neejot – savā dzīvoklītī. Ja jau nepatiktu, tad es te nedzīvotu - tā vienkārši un parasti. Manās rokās ir grāmata. Es it kā to lasu, bet nevaru palasīt. Domas klejo kā pa tuksnešaino paklāju. Koncentrācija – nulle. Skatos augšā uz griestiem tā kā skatītos uz debesīm, kuras ir pilnas ar spīdošiem ķermenīšiem un mēģinu it kā savilkt kopā zvaigznājus. Izdomas lidojums zem griestiem un virs grīdas. Pēkšņi mani griesti sāk nedaudz čīkstēt. Tas izsit mani no domu plūsmas. Kas tur čīkst? Kaimiņiene augšā sākusi savu pārvietojuma trajektoriju no viena istabas stūra uz otru. Viņa noteikti nemaz nav aizdomājusies par divām paralelitātēm, kas atdala mani no viņas un viņu no manis. Viņa šobrīd staigā pa grīdu ,kura kā jau vecai mājai nedaudz sākusi čīkstēt un rībēt, bet man te lejā viņas grīda ir mani griesti. Vai viņas grīda ir tikpat balta kā mani griesti? Es domāju, ka ne. Kāpēc tad viņa atļaujas staigāt pa maniem baltajiem griestiem? Un čīkst jau viņas grīda , nevis mani griesti! Divas paralelitātes kā robežkontrolējošā virsma , kura laiž cauri tikai skaņas. Un nelīdzētu arī tas, ja es parādītu savu pasi, ar sen taisīto bildi, mani tik un tā šīs paralelitātes neizlaistu cauri kā tādu noziedznieku. Bet citreiz kā man gribētos pateikt savai kaimiņienei – izbeidziet, lūdzu, čīkstināties, es lasu! Bet tikai skaņām ir privilēģija tikt cauri gan bez vīzas, gan maksāšanas. Manai grīdai ir uzlikts milzīgs sarkans paklājs. Tas tāpēc ,lai manis radītās skaņas mazāk ietu ciemos pie kaimiņiem un mielotos ar garšīgu baltu kafiju un čalotu ar citām skaņām. Jā, un zem manis.. Zem manis dzīvo citi kaimiņi - jauns pāris visā savā jaunības maksimālismā. Viņiem ir kaut kur ap divdesmit gadu, un viņi jau dzīvo kopā, bet dzīve viņiem ir tikai nesen sākusi tā pa īstam radīt mūzikas skaņu šedevrus. Viņiem dvēsele vēl spēlē katra savu vijoles stīgu. Bet varbūt šīs stīgas spēj saspēlēties un radīt skaņu eiforiju? Savādāka izskaidrojuma man nav. Prieka un līksmības skaņas visai bieži nonāk līdz manas teritorijas kvadrātmetriem. Skaņu emanācija it kā apbur un savaldzina mani savā azotē. Un tad man vairs negribas lasīt grāmatu vai spaidīt televizora pults pogas, lai atrastu kaut ko noderīgi baudāmu, bet gan gribas skriet un lēkāt pa peļķēm kā mazs pīlēns, uzsākdams savus pa īstam pirmos iešanas soļus. Bet tad es atceros, ka paralelitātē esmu grīda, bet jaunais pāris - griesti. Cik savādi reizē kādam būt griesti, bet citam grīda.. Savādas sajūtas pārņem domājot par to, ka esmu tā kā monēta ar divām dažādām pusēm – aversu un reversu. Tikai atšķirība no monētas ir tāda, ka es nevaru pēkšņi manai kaimiņienei augšā būt grīda, bet jaunajam pārim lejā - griesti. Jo mani nevar pamest gaisā un es nevaru nokrist uz citu pusi. Es esmu tā kā melns un balts, kas savā starpā pievelkas ar fluīdu palīdzību. Magnētiskais spēks pievelk šīs paralelitātes, laizdams cauri vienīgi skaņu radītos starptoņus. |
| (09.04.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |