| Reiz teici būs mūsējā Bet tagad vairs nevaru tā
 Jo drumslas tik
 Vairs tikai es un tu
 
 Liekas tu saproti mani
 Un es pārāk labi tevi
 Vēlot visiem laimi
 Cenšos aizmirst tevi
 
 Tik grūti to izdarīt tagad
 Lai gan neesmu bijusi godīga
 Manas asaras tagad gan īstas
 Bet tas jau vienalga ir
 
 Ar ciešanām viena esmu
 Bez dzīves atkal palikusi
 Vien domas
 Tās par tevi man tagad
 
 Jauki vakari kopā vadīti
 Zvaigznes dažas lūkotas
 Daba mūs vieno
 Un tagad telpa mūs šķir
 
 Cilvēku mīlēt piespiest nevar
 Un arī aizmirst nav tik viegli
 
 Tu biji man vētra
 Atskrēji, sajauci
 Un visu izārdīji
 Aizgāji tālāk
 
 Tagad ik mirkli gaidu
 Gaidu un ceru, ka tas tikai sapnis
 Bet asaras birst
 Un ezers rodas – pat sapnis nekāds
 
 Vēlos piederēt tev vienam
 Asaras, kas birst ir dēļ tevis
 Bet vēl neviens vēl nekad
 Tās nav spējis noslaucīt
 Šķiet, tev ar tas vienalga
 
 Bet pag, nevar jau tevi vainot
 Tu jau nezini, ka raudu
 Neviens nezin
 Kā gan – esmu viena
 
 Es baidos no sāpēm un ciešanām
 Ar tevi cerēju nebūs tā
 Likās Tu sargāsi mani
 Bet domās mums tomēr dažādas bija
 
 Drīz es aizmirsīšu to
 Bet draugiem būt būs grūti
 Zinu cik smagi redzēt tevi
 Pat tagad man ir
 
 Es klusēju kā baltā pele
 Lai nesabrucinātu visu
 Gribu, lai kaut kas vēl ir
 Vēl nu pavisam nedaudz
 
 Šodien tavas rokas
 Tik siltās
 Nevienam tādas nav
 `reiz zināju, ka tavas tās
 Nāca aizsegt man acis
 
 Tagad gribētu teikt
 Ka tevi mīlu
 Bet labāk klusēt
 Lai nezini Tu to
 
 Tā vieglāk mums abiem
 Gan tev, gan man
 
 Tu esi mans sērkociņš
 Es vēlos būt liesma uz tā
 Un vēlos sadegt ar tevi kopā
 Kamēr kāda to vēl nesalauž
 
 Iesim savākt mūra atliekas, no mūsējās...
 |