 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Eņģeļa asaras |
| Eņģelis raudāja Granīta asarām. Sirds. Tik smaga viņam tā bija. Tik pilna. Neviens varbūt Nekad neuzzinās, Ko eņģelis tā savādi smīnēdams apraudāja. Varbūt puķes un paradīzi. Bet varbūt Porcelāna sapni Vai sniegu... Granīta asaras krita uz zemes un simptpadsimt cilvēki tika nomētāti ar oļiem. Simtpadsmit sapņi saplosīti. Ziepju burbuļi. [nepazītas sirdis arī raud par tikpat svešiem sapņiem] Eņģelis norima. Sirds bija tukša. Pustukša. Ziepju burbuļi vēl tikai ražošanā. Un sapņi, ko saplēst vēl ražošanā. Smiltis tērcītēs krājās eņģeļa krūtīs. Neiespējams ledus tur pārvērtās granīta putekļos. Eņģelis varbūt No laimes raud... |
| (21.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |