 (www.feini.lv) |
| Ozzija : Atcerējās |
| Sēžu istabā kur valda pustumsa, pulkstens jau drīz rādīs vienpadsmit. Acis krīt ciet, bet aizmigt nevar, tādēļ klausos mūziku, kaut ko dvēselei. Pa galvu jaucas dažādas domas, kas neliek mieru. Skan viena no manām mīļākajām dziesmām Indygo repertuārā... „Tu sities kā putns pret logu un zini Ka nelaidīs iekšā Tu lūdzies un prasi Un iekrīti kupenā dziļā un aukstā Un aizmiedz lai nejustu alkas pēc dzīves Bet asinis dzīslās par dzīvi liek manīt Tu celies un lido uz augšu - uz augšu” Šie vārdi man ļoti patīk, tie kaut kā sapurina, un neļauj padoties. Bet nekas jau nav noticis, nāk Ziemassvētki… šoreiz man patiesi ir noskaņa, varu stundām ilgi skatīties svecītes liesmā. Ārā snieg lielām, lielām pārslām …visa zeme paliek balta, tomēr zem cilvēku soļiem baltās pārslas pārvēršas par dubļainu peļķi. Tāpēc man patīk iet tur kur neviens vēl nav gājis, tur viss ir balts un neskarts. Manas domas man neliek mieru…. Liekas, ka arī manī ir aukstums, tāds pats kā ārā. Man pietrūkst man tuva cilvēka. Domas kavējas pagātnē, arī tik tālā kādā nevajadzētu, bet es ļaujos…. Aizverot acis un atceroties visu labo paliek priecīgāk, bet tad ilūzija izzūd un atkal sirdi pārņem skumjas. Es uzlieku kādu priecīgāku dziesmu, Ziemassvētku… nevar ļauties skumjām. Atceros to teikumu… “Dažreiz cilvēks palīdz otram tikai ar to, ka vispār ir un elpo zem šīm debesīm…” Tā jau laikam ir… bet tik labi ir dzirdēt ko mīļu, tik labi ir kad tevi atceras… Miegs mani pievarēja līdz pēdējam, es izslēdzu gaismu un satinos siltajā segā… te pēkšņi nopīkstēja mans telefons. Es atveru SMS. Man pēkšņi sejā parādās smaids, jo par mani atcerējās. SMS tekstu “ arlabunakti saulīt daudz buču un saldus sapnīšus” es pārlasu vairākas reizes. Tagad man pa īstam ir silti. Es saritinos vēl ciešāk un aizveru acis. Ir labi ja tevi atceras….. |
| (21.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |