 (www.feini.lv) |
| liu : Mākoņu lauks |
| [pa ceļam uz mājām] Šovakar bija tik skaisti mākoņi! Pūkaini, gubaini, slāņaini, spārnaini - no katra veida pa kriksītim, un visi tik draudzīgi (draudīgi?) kopā! Tie laidās dejā ar skābekļa molekulām un saules stariem, un padebesis atspīdēja koku galotnēs, ūdeņos, un kāds nomaldījies stars kā asa zibens šautra iespēra manā dvēselē! Ha! Tikai mirklis - viens pēdas nospiedums atmiņā. Sīkums uz mūžības fona! Bet mūžība tak sastāv no mirkļiem... Lietus lāses - pik, pak, pik, puk-šķina, pa loga virsmu tipina. Viena lāse = viens mirklis = viena krāsa = viena rēta dvēselē. Bet kāpēc? Tik nejaušs kritiens, tad maigs slīdējums gar gludo stiklu, ko var un vajag ar citu lāsi atkal notīrīt. Mirkļi mums pieskaras. Kāds ir šis pieskāriens? Tie mūs bagātina un māca. Vai sāpes mūs glauda? Lāse jau nezināja, ka sāpīgi tā krita! Kad sudrabotā tvertne ir pilna, tu esi zudis, bet kā okeānu, tā arī dvēsli nevar piepildīt. Jāliekas pie miera, mākoņi! Jums šo atbildības nastu nekraušu! |
| (06.05.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |