 (www.feini.lv) |
| The Same : Nepiepildīto cerību oda mīļotajam. |
| Smaids. Jā, tie tik bija laiki. Bet, pagaidi. Atgriežamies pie realitātes. Tevis vairs nav te. Un Tu nebūsi te. Protams, esmu savās domās zīmējusi ainas, ka ienāc atkal pa durvīm, ka brālītis kliedz – Aijajs mājā. Un Tu soli, ka tas vairs neatkārtosies. Un sniedz man naudu, netīru naudu, kuru es pieņemu. Tāda nauda kā izpirkuma maksa. Vēl biju iedomājusies, ka Tu ienāc, lai atdotu parādu M. Un es Tevi pavadu. Tu mani saņem aiz rokas un apskauj no mugurpuses. Brr, ko es gan sevi smacēju ar šīm cerībām. Es zinu, ka tā nekad nebūs. Nebūs un nebūs. Un es sēdēšu šeit. Un gaidīšu. Lūkošos pa logu, ik pēc 20 minūtēm un raudzīšos, vai tu nesēdi piespiedies pie kādas stikla rūts autobusā un nemet kautrus skatienus uz mana loga pusi. Un katrs skatiens mani plēš arvien vairāk, katrs aizgājušais autobuss, liekas, pārbrauc man pāri, nevis tikai logam garām. Tās ir tādas sāpes, nē, tās pat nav sāpes. Tas ir izmisums. Tāds tukšums un kakls jau paliek stīvs no griešanās pret logu. Es gribu sevi saplosīt, lai Tu uzzini, cik ļoti man trūksti, cik ļoti esmu gatava darīt sev pāri Tevis dēļ. Visu plaukstu virsmu sadzelt ar skabargām. Ar nodilušu nazi nogriezt sev matus. Garos, skaistos, gaišos matus, kuru dēļ atgādināju Tev eņģeli. Es nekad, nekad nebūtu domājusi, ka siviete var iet tik tālu, sevi pazemojot. Es varu. Tikai Tevis dēļ. Pret citiem būšu zirnekliene ar čūskas mēli, pantera ar krokodilienes spēku. Viss pārējais, Tev tikai eņģelis un atmiņas. |
| (09.07.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |