 (www.feini.lv) |
| Aija Celma : Portrets |
| Rāmī portrets, Kas jau ilgus gadus Vēro mūs Gan rītos,novakaros, Kā mēs, ēdot, Te pie galda sēžam- Jūt tas katra Domas, jūtas vēdam. Bet, kad ieslīgst Visi dziļā dusā, Portrets atdzīvojas- Ēnas kustās klusu. Būtne, kas vēl Dienā bija rāmī, Šūpuļkrēslā sēžot, Tērzē rāmi... Pretī viņai, Dalot nakti jauko, Jaunkungs cēls, Kam mati salakoti, Rokā turot Cilindru un spieķi- Izskatās, ka ģērbts, Lai kaut kur ietu. Vecais pulkstens Skaita viņu laiku, Un, kad sadzird, Dziedam, pirmos gaiļus, Jaunkungs dāmai, Paņēmis zem rokas, Palīdz pakāpties Un ieceļ iekšā rāmī. Pēc tam pats, Ar spieķi atgrūžoties, Izlec ārā, Tur, kur rožu krūmi, Un pa taciņu Uz kaimiņmāju dodas, Lai var iekāpt Vietā, savā rāmī. |
| (24.07.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |