 (www.feini.lv) |
| Elizabete : Epizode |
| Domenīks pamodās no aukstuma. Viņš centās sagrābstīt noslīdējušo segu, bet neatrada – pirksti atdūrās pret cietiem, aukstiem akmens zvirgzdiem. Viņa apmiegotās smadzenes ilgu laiku nespēja saprast – kas notiek. Domenīks iztrūcies piecēlās un atvēra acis. Viņš ieraudzīja, ka sēž uz izdilušas, kodēm sagrauztas kažokādas. Bet dīvainākais bija tas, uz kā atradās šī kažokāda. Visapkārt viņam pletās līdzens laukums, klāts ar zilganpelēcīgiem, asiem akmens un ledus gabaliem. Domenīks pamanīja, ka ir kails un diezgan vēsi. Viņš nespēja saprast, kas vispār notiek. Viņš piecēlās un paspēra dažus soļus. Pēdās nepatīkami dūrās asie akmeņi. Pēc soļiem desmit pamats zem kājām piepeši zuda – atklājās, ka tur zeme, vai nu kas tas bija, beidzas un lejā ir tas pats tumši zilais , necaurspīdīgais izplatījums, kas augšā. Domenīks nometās rāpus un centās paskatīties uz savu atrašanās saliņu sāniski, bet tur nebija nekā. Pavisam nekā. Viņš nometa dažus zvirgzdus lejup. Tie pilnīgi bez trokšņa nozuda zilajā tukšumā. Domenīks ilgi, truli blenza lejup. Bija auksts. Viņš centās ievīstīties kažokādā – tā bija stīva un oda pēc pelējuma, bet tas bija vienīgais, kas bija no apģērba. Tagad savukārt sala kājas. Viņš apgāja riņķī ap savu salu. Atkal un atkal apkārt. Centās kaut ko rušināt zvirgzdos, bet arī zem tiem nebija nekā cita. Domenīks klusā izmisumā kunkstēja. Viņš nespēja aptvert situāciju. Zilgais izplatījums mazliet satumsa un tajā iedzirkstījās tādas kā zvaigznes. Viņš truli blenza uz tām. Viņš ilgi, truli blenza uz tām. Kažokāda vēl stiprāk oda pēc pelējuma. Tas bija vienīgais, kas atsauca atmiņā realitāti. Bija tikai divas izvēles. Palikt te vai mesties lejup. „Nu jaa... pārāk plaša tā nav.”: skaļi teica Domenīks mirdzošajiem punktiem. Viņš nemaz nealka mesties lejup. Bet ja nu tur ir zeme? Īsta zeme. Kājas pašas nesa pie malas. Viņš ilgi svārstījās. Viņš jautājoši blenza uz augšu, tad jautāja kažokādai: „nu, ko tu par to teiksi?” Galu galā – tā bija vienīgais reālais priekšmets TE. Viņš mīņājās pa oļiem un saspringa, lai lektu. Tad sadzirdēja aiz muguras kremšķināšanu. Sirds izbīlī salecās un viņš bailīgi palūkojās atpakaļ. Kažokāda nokremšķinājās vēlreiz un teica: „Nu, personīgi es tev neieteiktu.” Domenīks izbīlī paspēra solīti atpakaļ un žāvās lejup. Viņš nedzirdēja kažokādas skumji rezignēto saucienu, viņš krita un krita. Piezemējoties viņš juta griezīgas sāpes caururbjam ķermeni. Viņam šķita, ka mirst. Tad sāpes atkāpās un Domenīks sāka just siltumu. Viņš atradās siltā, mīkstā, slapjā masā. Tas bija tik patīkami pēc aukstās kosmosa salas! Bet vienlaikus nāsīs iecirtās riebīga, asa smaka. Beidzot Domenīks aptvēra, ka ir līdz kaklam iestidzis milzīgā, lielā sūdu čupā. „ Nolāādēts!!”: izsaucās viņš un centās izkārpīties. Par laimi, zem kājām bija ciets pamats, bet pacelties virs sūdiem nebija iespējams. Viņš varēja tikai lēni, lēni virzīties uz priekšu, līdz gandrīz izpeldēja no tās. Viņa sūdiem klātās miesas kūpēja vēsajā novembra rītā. Kaut kur tepat dziedāja gailis un varēja dzirdēt suni rejam. Tālumā rēgojās baznīcas tornis. |
| (09.08.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |