Kur sāpes, tur vilts,
Kur aitas, tur vilks,
Un naivie, kas tic,
Pat ja brīdina cits.
Kur prieki, tur smaids,
Kur ciešanas - vaids,
Un visam pa vidu
Cilvēks ar gribu.
Jo cilvēks, kaut ciešot
Un asaras riešot,
No jauna vēl cer,
Ka laime to tver.
Bet vilki tik' kauc,
"Aitiņ, nu audz!"
Ak, naivums vēl dzīvs
Un sāpes nāk līdz.
Un kārtējā naivā aita,
Jau simtā, vilkam pēc skaita,
Ak, aitu nekad tam netrūks,
Ja saprāta naivajiem nebūs. |