Kāpēc mēs nekad nejauši nesatiekamies uz ielas,
Tramvajā tukšā, kino, vai veikalā pērkot maizi?
Autobusa pieturā slēpjoties no lietus,
Kā tas gadās citiem?
Kāpēc netiekamies pie upes, kur pirmoreiz tavas indes lūpas pieskārās manām?
Kāpēc vairs nevārtāmies sniegā,
Neskraidām kaili pa lietu,
Negrimstam sūnās?
Cik baisi, esmu jau piemirsusi, kā tu smaržo..
Bet tu nāc, nāc droši!
Vasarās, rudeņos, pavasaros un ziemās,
Naktīs un dienās.
Atnāc šovakar, vārīsim zvaigžņu zupu, ja vēlies.
Būsim atkal naivi, nekautrēdamies par to,
Būsim atkal kā bērni, spēlējoties un smejoties,
Klusumā dvēselēm ļausim runāt, ne lūpām.
No ikdienības atpūšoties,
Sirdis padzirdīsim. |