 (www.feini.lv) |
| Ligita Abramenko : Melnais mats |
| Biji man tik patīkami mīlīgs, Kad pie manis mīļi pieglaudies. Un ziedu pušķis,kuru tu man sniedzi, Bij tik skaisti izdaiļots un košs. Tad ilgāk sāki aizkavēties darbā, Nāci mājās noguris un kluss, Arī ziedu nebija vairs rokā Saprotams,jo ir jau vēla nakts. Es nepārmetu,gaidīju un cietu, Ilgojos pēc senās tuvības Darbs ir darbs,tas jāizdara godam, Nevar to tā atstāt novārtā. Tad pēkšņi nepārnāci mājās. Ļaunos murgos pagāja man nakts, Bet no rīta smaidīgs stāvi durvīs Un tev uz pleca melns un vijīgs mats. Es apstulbu un man skaidrs kļuva Kas tas par darbu,kur aizkavējies tu, Kur palicis ir maigums,mīlestība,glāsti Un varbūt pušķis izdaiļots un košs. Es cīnijos ar izmisuma spēku, No sevis šaubas centos atvairīt, Bet vēl turpat uz viņa pleca Man pretī verās melns un vijīgs mats. Tu nesaprati,kādēļ es tik vēsa Tavs skatiens bija nodevīgi spožs. Un svešas smaržas vijās gaisā, Kad pienāci,lai mani apskautu. Nodrebēju aizturētās elsās, Bet neraudāju,neplosījos es. Ar tukšu skatu norādīju plecā, Kur pretī vērās melns un vijīgs mats. Tu sastingi un nobālēji reizē, Acis satumsa un zuda smaids, Roka nepieskārās manam plecam Tu nezināji vairs ko teikt. Laiks apstājās varbūt uz brīdi Gaidīdams,kas tālāk būs. Tu noslīgi man priekšā ceļos, Kur klusa piedošana skan. Tu teicies,ka tas nava tiesa, Ka tas bij tikai romāns īss, Ka es tev esmu vajadzīga viena Un citas nedrīkst vairāk būt. Bet manas lūpas neatdaras vārdiem Un acīs karsta migla kāpj, Jo šajā brīdī apzinos,ka mīlu, Kaut sirdī dziļi.dziļi sāp. Es klusi pieglaužos pie tava pleca Ar cerībām,ka ļaunais beidzies ir. Jā ,cik sāpju un cik izsmisuma dziļa Var sirdij atnest tāds melns un vijīgs mats. |
| (06.10.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |