Latvijas saulainie, sildošie rīti,
Kas modina mūs un liek atkal iet,
Gatavs tu celties, kaut atkal jau krīti
Un, ejot pa rasu, pat sagribas smiet.
Tu bradā pa pļavu, tev kutina pēdas
Tik tikko ataudzis durstīgais atāls,
Līdz vakarā sēdies pie malkas grēdas
Un vēro, kā uzlec jau mēnesis pabāls.
Uz brīdi pārņem patīkams miers,
Kad zini - Tu Latvijā - mājās,
Un rodas tā laime, tas savādais prieks,
Kaut nogurums sāpīgs tev kājās.
Tā - agrākā Latvija, jaunības skautā,
Kur latviešu bāleliņš drošsirdīgs gāja,
Nav vairs tās pļavas un grēda tur krautā,
Vien gruvešu kaudze, kur bija reiz māja.
Latvija mainās un nav vairs šeit tā,
Bet patīkams miers ir pārņēmis mūs,
Beigusies Latvijas jaunība skaistā,
Bet latvietis mūžīgi laimīgs te būs.
Mājas. |