 (www.feini.lv) |
| venija : Starp Barona un Čaka ielu... |
| Kaut kur starp lielpilsētas steigu, rūcošām mašīnām, raudošiem bērniem, klaiņojošiem suņiem, un piktiem pensionāriem es pazaudēju sevi - mazu kniepadatiņu ar violetu pērlīti galā. Kut kur es aizgāju citā virzienā, izkāpu citā pieturā vai vienkārši sāku iet atpakaļ. Nezinu, kā tā var sevi pazaudēt - es vēl saprastu atslēgas, maku, somu, nu vēl mēteli, bet kniepadatu? Sevi? Tagad iznāk katru dienu izstaigāt visu savu ceļu līdz šim brīdim, iznāk mīt savās pēdās, pacelt pašas nosviestus papīrīšus, izdzēst vēstījumu uz tramvaja loga, uzkāpt uz savas kniepadatas... bet es vēl neesmu atradusi, kur tā ir! Tikai katras dienas vakarā es zinu - es atkal uzkāpu tai virsū! Un tagad ir ziema! Ir dziļš sniegs - ar katru manu soli kniepadata ar vien dziļāk un dziļāk pazūd sniegā, un pat, ja es paskatīšos tieši tajā vietā uz sniegu - visticamāk es to neredzēšu.... neredzēšu pati sevi, neatpazīšu... jā, es pati vairs sevi neatpazītu... varbūt izlīmēt fotorobotus? Pavasarī, kad izkusīs sniegs kaut kur starp lielpilsētas steigu, rūcošām mašīnām, raudošiem bērniem, klaiņojošiem suņiem, un piktiem pensionāriem uz trotuāra starp Barona un Čaka ielu, uz Lāčplēša ielas mētāsies kniepadata ar violetu pērlīti galā..., bet vai tad meklētājs atcerēsies ko meklēja? Vai tad, tajā pavasarī ziemas vidū, pazudušajam būs tikpat liela nozīme? .......būs..., jo runa jau nav par atslēgām, maku, somu vai mēteli! Es meklēju kniepadatu ar violetu galviņu- es meklēju sevi! Vai izdosies? p.s. izdevās... ;) |
| (06.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |