nu debesis beidzot ir pušu
ar ielāpu vien nepietiks
lai tās dabūtu ciet
salds miegs birst pa caurumu
kas aizdomīgi melns
lēnam apmaiņā iesūc
mūsu smaidu
ikkatrs
ikviens
neviens
nav iespējams par debesīm priecāties
jo tās kā tuksnesis
klajumā vērsīsies
un sažņaugs ikkatru
un apmāks ikvienu
un neatstās dzīvu nevienu
ar smaidu uz sejas
mēs gulēsim uz pulksteņa renstelēm
un gaidīsim dzimstošu sauli
kas debesis salāpīs
ar gadsimta krāsas pavedienu
un stāsta beigās smaidīs tik tie
kas no miega kļūs akli
aiz katra ielāpa
tāpat slēpjas caurums |