 (www.feini.lv) |
| Jānis Dailis : Kapa stāstiņš |
| Pastāstīšu, kā mana krustmāte Veiksma Centīte reiz devās iegādāties sev kapavietu, jo viņa bija ļoti tālredzīga sieviete un vienmēr centās laicīgi par visu parūpēties. Nē, viņa nebija nemaz ne tik veiksmīga, ne centīga, kā varētu šķist pēc vārda un uzvārda, jo kā pati nereti sūrojās, – viņas veiksme allaž bija apgriezti proporcionāla viņas centībai. Proti – jo vairāk viņa centās, jo mazāk viņai veicās; jo mazāk viņa centās, jo vairāk viņai veicās, un jo vairāk viņai veicās, jo mazāk viņa centās; jo mazāk viņai veicās, jo vairāk viņa centās, – un tā atkal no gala. Bet ne par to šis stāsts. Un tā, kādā saulainā rītā viņa šķirstīja sludinājumus avīzē, meklējot vilinošākos aizkapa dzīvokļu piedāvājumus, līdz uzdūrās šādam melnā rāmī ievietotam tekstam: „Apbedīšanas birojs „AGONIJA” apraks ātri, dziļi un bez sāpēm.” Veiksma vienmēr bija par efektīgiem risinājumiem un šis sludinājums tūliņ piesaistīja viņas uzmanību. Zemāk bija norādīta arī adrese, kur griezties „gaidītas un negaidītas nāves gadījumā”. Apbedīšanas birojs „Agonija” atradās sarkanu ķieģeļu ēkā Mūžamiera ielā 27. – Jums vajag miršanas apliecību? – ar šādu lietišķu jautājumu Veiksmu pārsteidza nesagatavotu biroja darbiniece, – bāla, skeletiska paskata kundzīte nenosakāmā vecumā. – Vai jums ir? – bikli atjautāja krustmāte. – Bez šaubām, noformēsim jums tūliņ pat, uz vietas – apņēmīgi sacīja darbiniece, sākdama pārkrāmēt dokumentu kaudzītes. – Es... Gribēju pasūtīt kapa vietu, – Veiksma sāka skaidrot, bet darbiniece viņu pārtrauca: – Jā, un zārciņu arī protams, vai ne? – Vai vajag? – Veiksmas pirmais mulsums vēl nebija zudis. – Protams! – sacīja darbiniece, pielēca kājās un sāka ar mērlenti merīt krustmātes augumu un platumu. – Piedāvājam plašas modeļu izvēles un dažāda cenu spektra zārkus: egles, priedes, oša, ozolkoka, drapētus; sēru urnas. Iespējams izvēlēties dažādus zārku modeļus pēc katalogiem. Līķi raksim, vai kremēsim? – Kādu līķi? – Nu līķi! Jūsējo līķīti! – Nav nekāda līķa, – sašutusi noskurinājās krustmāte, bet biroja darbiniece gandrīz ar sajūsmu iesaucās: – Nav? Nodrošinām arī ar to! „Agonijas” pakalpojumu klāstā: mirušais, mironis, mirstīgās atliekas, pīšļi, nelaiķis. Plašs spektrs, visām gaumēm un visiem dzīves... hmm, nāves gadījumiem. Starp citu, kādā nāvē mirsiet? – Ko jūs ar to domājiet? – Pašnāvība, slepkavība, vēzis, vecā labā dabīgā? – Kā Dievs dos, – Veiksma paraustīja plecus. – Es vēl negrasos mirt. Saprotiet, tikai vēlējos pasūtīt sev kapa vietu, līdzās mana vīra atdusas vietiņai. – Jā, neapšaubāmi, būs jums vietiņa, būs jums kapiņš kaut vai šodien, – sacīja darbiniece, kura nu jau sāka biedēt krustmāti Veiksmu, un viņa prātoja kā ātrāk pabeigt šo nepatīkamo sarunu. – Bet ja nu es pārdomāju un gribu citu vietu? – Pārapbedīsim! – darbiniece nesamulsa ne uz sekundi. – Un cenas? – Veiksma vēl aizvien izlikās ieinteresēta, bet jau kāpās atpakaļ uz durvju pusi. – Vispieejamākās! Pensionāriem atlaides! „Agonija” piedāvā veikt apbedīšanas pakalpojumus uz kredīta. Aizdevuma termiņš - viens gads! – akurāt kā no grāmatas lasīja darbiniece, acīmredzot savā sfērā pieredzējusi, un zināja visus trikus, kā vislabāk pārdot sava uzņēmuma produktu – nāvi. – Paldies, bet varbūt tad ne šodien, – noteica Veiksma, satvērusi durvju rokturi. – Atvainojiet, bet man vēl jāpagūst uz trolejbusu. – Kādu trolejbusu? – gandrīz iekliedzās darbiniece. – ”Agonija” jūs nodrošinās ar katafalka ”Mercedes” pakalpojumiem. Šoferītis, starp citu, ļoti runīgs un atsaucīgs. – Man nudien jāsteidzas, – krustmāte nervozi sāka vilkt durvis uz savu pusi, bet tās neparko nevērās. Laikam šī šizofrēniskā nekrofīle bija tās kaut kādā veidā aizslēgusi! – Lūdzu, man šodien jādodas uz koncertu. Mans dēls spelē simfoniskajā orķestrī un... – krustmāte lūdzās, kamēr skeletiskā sieviete viņai lēnām tuvojās. – Nesatraucieties, cienītā, – smaidot runāja darbiniece. – Mūzika bērēs: vijole, ērģeles, čells, flauta, vesels orķestris un dziedātājs, mēs piedāvājam arī to! – Atveriet durvis! – lūdzās krustmāte, nobālējusi vēl baltāka par „Agonijas” darbinieci. – Man jātiek ārā! Atveriet durvis! – Protams! Bet kā tad ar izvadīšanu? Jums reliģisko vai laicīgo? Krustmāte sajuta, ka zaudē līdzsvaru un atspiedās pret durvīm, uz kurām bija uzlīmēta lapiņa ar uzrakstu: „GRŪST !”, tāpēc nabaga Veiksma ar blīkšķi nogāzās kāpņu laukumā, kur zaudēja samaņu. Kad viņa atvēra acis, visapkārt bija tumšs un smacīgs. Kā jūs domājat, kas bija pirmais, kas viņai iešāvās prātā? |
| (25.11.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |