nekas
lūk kas paliek pēc tevis
kad naktīs zibeņo
aizskarot zvaigznes
kaut kas
spiežas cauri loga rūtīm
cenšoties ielauzt stiklu
lai tiktu dziļāk
kaut kad
mēs tiksimies ziedošā pļavā
kur smaka pēc zemenēm
sarkanām smaržos
un mēs nesmaksim vairs
vismaz ne viens otrā
ar pieskārienu pietiks
lai aizietu neatvadoties
par daudz
tas ir mērs manām domām
es slīcinu tās
savu iedomu lokā
bet tev ar to nepietiek
tu stāvi un ņirdz
par to kā vējš
rudens lapas moka
nolādēts
un es smejos tev līdz.. |