 (www.feini.lv) |
| ivi : Lai tikai varētu es pastāvēt |
| Es šodien pagaršoju ko jaunu. Un šodiena kļuva par burvību. Par burvību ko varētu celt augstāk, Bet neceļas rokas tik daudz. Tā ir kā cīņa, kas brīva No visiem sprostiem - tā ir tīra Cik tīra var būt asiņaina aina, Es tiešām sajūtu, manī ir vaina. Un ne par sauli tev atņemto, Ne par upēm no acīm tecētām, Bet no tā ka pievīlu uz sevi cerēto, No tā ka vēlējos sev atkal smaidu. Smaidu kas zaudēts bija kaujās, Kurās nezināju par ko cīnos, Par ko es ceļos no rītiem, Kurās nezināju par ko es esmu. Šī jaunā kauja ir mana sauja, Kurā es turu sevi, tevi un citus, Es varu kontrolēt, bet liekas par mazu, Par mazu mani pirksti lai noturētu. Un tad viss aizplūdīs. Es zinu, ka zaudēšu visu, Kas reiz bijis un kas varētu būt, Man nāksies būvēt no jauna. Un nāksies kauties no jauna, Lai tikai varētu es pastāvēt. |
| (28.11.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |