-Vai Tu kādreiz sapņo par bezdibeni?
Jautāja sirmais vīrs kraujas malā.
-Jā un arī par nekurieni,
kas gaidāma zīdkāpuru austā ceļa galā.
Es guļu sarkanās magonēs,
Spēlēju cirku,šahu, riču-raču ar Tevi
Un domāju -kā reiz būtu, ja mēs...
Apceļotu bezdibeni!
Smeldzošā vasaras vakarā
Atkal ielīstu Tavā dziedošā asarā
Un sapņoju par bezdibeni-
Par mirkļiem, ko lemts būt kopā tikai ar vēju un sevi.
Un no manām domām,
Nevēršot uzmanību uz viņu pievilcīgajām omām,
Dīgs asni.
Asi un basi.
Bez saknēm. |