 (www.feini.lv) |
| venija : Kāpēc kādam negaršo vārīti burkāni? |
| Kad man paslīdēja kāja uz ledus Elizabetes ielā, tu palīdzēji man piecelties... padevi roku, un kā skaistās filmās, piedāvāji salasīt uz ielas izbirušās smiltis. Un es muļķīte mirkļa iespaida rezultātā teicu: „jā! Palīdzi!” es neiedomājos, ko es tev uzticu... Tā mēs tur abi lasījām smilšu graudiņus- tu pavaicāji vai man patīk vētras? Es atbildēju, ka man negaršo vārīti burkāni... tu mani nesaprati... man vajadzēja to pamanīt, vajadzēja... bet es jau atkal negribēju, es biju apburta ... neviens man nekad nebija piedāvājies salasīt smilšu graudiņus. Ko vispār es gribēju no tevis? Neiespējamo? Man taču īstenībā tās smiltis bija vienaldzīgas... man tikai gribējās, lai tu palīdzi man tās salasīt... ak, es muļķe, es nezināju, nepamanīju, bet varbūt negribēju pamanīt, ka to posmu apledināji tu... tīšām! Es tīšām izbēru smiltis, tu tīšām liki man paslīdēt... Es cīnos ar tādiem kā tu, kas padara iešanu pa trotuāru tik grūtu, bet tevi tā kaitina, tādas kā es- kas izjauc tavu veikumu. Mēs viens otru ienīstam, ienīstam tik ļoti, ka beigās saprotam, kāpēc kādam vētrās negaršo vārīti burkāni... |
| (09.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |