naktī vientuļi melnā
aukstums izlauž ceļu
starp nekustīgu cilvēku stāviem
viņu dvaša ārā atdziestoša
izdveš vārdus nepateiktus
vārdus jau pazaudētus
zvaigznes māk draudzēties ar salu
lēnām nospiežot
un negribot dzīvot zem melnas segas
kas par nāves vēsumu vēsta
un tomēr
sniegam labāk piestāv koki
un manas nosalušās skropstas
mute mēmi klusē
tikai elpojot es kliedzu
izkliedzot sevi
nāves aukstai ziemas naktij.. |