es slīkstu ziemas slapjdraņķī
kas samaisās ar dubļiem
no sacīkšu mašīnu riepām
un nevīžīgi nomestu sniega
tavos matos
klusi apsniguši balti koki
nolūkojās
kā es grimstu
pat vējš bezjēdzīgi cenšas
atpūst to sen aizmirsto mieru
kas neļauj saulei aizmigt
bet viss ko var iegūt
ir kluss spiedziens
kas izsit pamestas mājas logus
aukstums apskauj tavu roku
pa baltiem kanalizācijas ūdeņiem
aizpeld melna roze.. |