Es neatceros, kā mirklī
Jau kliedzienā pārtapa vārds,
Bet naidīgas frāzes nu dzirkstī
Un piķi man dvēselē šļāc.
Skarbi vārdi aumaļām nolīst,
Klusums uz mūžu ir liegts,
Kad kārtējais teikums saplīst,
Lam'vārdu sienās kas triekts.
Mēs - kritušie kliedzienu skavās,
Vairs klusumu neprotam rast.
Kā sāpjpilno vārdu lavās
Var sapratne piedzimt prast? |