Vētra...
Jūra neganti trako...
Viļņi mētā laiviņu mazu...
Pāri brāžas pērkona dārdi...
Debess plaiksnī,
Kad šautra zib pāri.
Laivu-
Varbūt tā nesta no krasta,
Mēmi svaida...Nav buru, nav masta...
Stipra brāzma nes viņu uz klintīm...
Viļņi triecas,
Šķīst šļakatās, simtiem.
Laiva-
Sašķīst un paliek uz klintīm.
Katra šļakata plūst jaunā vilnī,
Un šiem viļņiem nav gala,nav malas...
Tie tik norims,
Kad vētra būs galā. |