 (www.feini.lv) |
| Simors Langs : IDEĀLA |
| Ir viens tads vards, kas neizsaka. Ir viens tads vards, kas nepiepilda. Kas neizsaka pat ne reiz pateikto, Kas nepiepilda to trauku sen sasisto. ... Ir viens tads vards, kas neizsaka. Ir viens tads vards, kas nepiepilda. Kas neizsaka pat ne reiz pateikto, Kas nepiepilda to trauku sen sasisto. Vai vēlies to reiz izdzirdēt? Vai gribi to savā dzīvē sameklēt? Vai spēsi maz kādreiz tam noticēt, Un sevī dziļi kā spožumu paturēt? Es varu tikai mēģināt atbildēt. Un pateikt, kā to viegli pazaudēt. Es varu tikai vēlreiz noticēt, Un to sevī- laikā, apturēt. Es saku Tev ka esi mana- ideāla, Ne parasta- no sabiedrības krīta bāla. Kā veidota no Dabas patiesības māla, Un nesasniegta, kā spoža zvaigzne tāla. Tā esi Tu, kas manu soli uz priekšu vada. Tā atkal Tu, kas manī prieku, laimi rada. Tā vienmēr Tu, kas ir kā neprātīga bauda. Tā tiešām Tu, ko nepārdod- lai kāda nauda. Es saku Tev ka esi mana- ideāla, Ne parasta- no sabiedrības krīta bāla. Tu esi veidota no Dabas patiesības māla, Un tikai mana, lai arī spoža zvaigzne tāla. Un mirklis tas, kad abas pasaules saskārās- Deva visu, un acis Tavam skatienam pakļāvās. Un skatiens tas, kas novēršanās baidījās- Deva Tevi, un viss ap Tevi- mani līmējās. Ir viens tads vards, kas tagad saka visu. Ir viens tads vards, kas piepilda ar prieku. Tas saka- Tevi, tieši tādu, neko lieku. Tas prasa man, lai neesmu tam par pretinieku. Es saku Tev ka esi mana- ideāla, Ne parasta- no sabiedrības krīta bāla. Tu esi veidota no Dabas patiesības māla, Un tikai mana- Ar mani apdzīvota sala. /Simors Langs 2008/ |
| (10.02.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |