dzejois ir saraustīts, kā manas pašas domas šobrīd...
Kas zin, kas ir tie cilvēki,
Kam mūždien visi ir pelēki?
Tie pasauli redz tumšās krāsās,
Jo nav neviena tiem sen mājās.
Ar acīm atvērtām tie snauž,
Nekas, lai skauž.
Būšu laimīga, nelaimīga,
Kas zin, kas pie tā vainīgs?
Tādēļ vējam pretī nespītēšos,
Kas zin, varbūt es aizkavēšos.
Un vārds mans dzīvē pazudīs?
Varbūt, ja vējš to aizpūtīs.
Kas zin kā būs,
Kad vēja man trūks.
Kas zin... |